Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Tirgus atradās vienkāršā kvartālā, krāšņas dabas ieskauts. Nebruģētās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas ar ļaudīm un transporta līdzekļiem: te bija motocikli ar trim vai četriem braucējiem, sagrabējuši autobusi un cil­vēku stumti rati. Tirgū varēja nopirkt visu, ko sniedza zeme, jūra un ļaužu radošais gars, sākot ar degunradža ragiem un zeltītām Nīlas zivīm un beidzot pat ar kon­trabandas ieročiem. Ekspedīcijas dalībnieki pašķīrās, norunājuši pēc stundas atkal satikties pie kāda stūra. Tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo burzmā un troksnī nebija iespējams orientēties. Baidoties, ka Nadja pazudīs vai kāds viņu notrieks, Aleksandrs satvēra mei­teni aiz rokas un abi ienira drūzmā.

Tirgū bija pārstāvētas visas Āfrikas iedzīvotāju tautas un kultūras: tuksnešos dzīvojošie nomadi, stalti jātnieki greznotos zirgos, musulmaņi rūpīgi savītos turbānos un daļēji aizsegtām sejām, sievietes ar svelmainu skatienu un ziliem tetovējumiem uz sejas, kaili gani ar sarkanu mālu un krītu apgleznotiem ķermeņiem. Starp suņu bariem skraidelēja simtiem baskājainu bērnu. Sievietes bija satriecošas: vienas bija apsējušas koši baltus lakatus, kas no tālienes atgādināja buras, citas gāja noskūtu galvu, un ap viņu kakliem no pleciem līdz pat zodam bija apvītas krelles; vienas bija ietinušās garum garos koša auduma gabalos, citas staigāja apkārt gandrīz kai­las. Visapkārt nerima skanēt dažādas valodas, mūzika, smiekli, automobiļu tauru troksnis un turpat uz vietas nogalināto dzīvnieku žēlie kliedzieni. Pa miesnieku gal­diem tecēja asins straumītes, kuras pazuda putekļos uz zemes, tikmēr melni vistu vanagi zemu planēja, gatavi

saķert iekšas.

Aleksandrs un Nadja kā apburti staigāja pa šo krāsu pilno pasauli, reizi pa reizei apstājoties, lai pakaulētos par stikla pērlīšu rokassprādzi, uzēstu kukurūzas pī­rāgu vai uzņemtu kādu fotogrāfiju ar vienkāršu automā­tisko kameru, ko viņi pēdējā brīdī bija nopirkuši lidostā. Drīz vien viņi uzdūrās aiz kājas piesietam strausam, kas gaidīja savu likteni. Dzīvnieks daudz garāks, spēcīgāks un kareivīgāks nekā varētu iedomāties ar neizsakā­mu nicinājumu noskatījās jauniešos no augšas un bez iepriekšēja brīdinājuma, saliecis garo kaklu, ar knābi cirta Borobam, kas sēdēja Aleksandram uz galvas, cieši pieķēries viņa ausīm. Pērtiķītis izvairījās no nāvējošā sitiena un sāka kliegt kā vājprātīgs. Kulstot īsos spārneļus, strauss skrēja uz viņu pusi, cik vien saite atļāva. Šai brīdī nejauši pagadījās Džoels Gonsaless, kas ar savu kameru iemūžināja Aleksandra un pērtiķīša šausmas, kā arī Nadjas centienus ar dūrēm aizsargāt draugus no negaidītā uzbrucēja.

Šī fotogrāfija parādīsies uz žurnāla vāka! Džoels izsaucās.

Bēgot no negantā strausa, Nadja un Aleksandrs no­griezās ap stūri un negaidīti nokļuva burvestībām pare­dzētajā tirgus daļā. Te bija labie un sliktie burvji, pareģi, priesteri, dziednieki, indētāji, ļauno garu izdzinēji un vudū garīdznieki, kas, slēpjoties no saules, piedāvāja savus pakalpojumus zem četrām kārtīm piesietiem au­dekla gabaliem. Viņi nāca no simtiem cilšu un prakti­zēja dažādus kultus. Joprojām turoties viens otram pie rokas, draugi apstaigāja šaurās ieliņas, pakavējoties pie alkohola pudelēs iestūķētiem dzīvnieciņiem un izbāz­tiem reptiļiem; amuletiem pret ļaunu aci un nelaimīgu iemīlēšanos; ārstnieciskām zālītēm, uzlējumiem un balzamiem pret ķermeņa un gara slimībām; upurēšanai paredzētiem dzīvniekiem; kaklarotām, kas aizsargā pret skaudību un alkatību; asins tintei, ar kuru rakstīt miru­šajiem, un visbeidzot arī milzīgam klāstam fantastisku priekšmetu, kas mazināja bailes dzīvot.

Nadja Brazīlijā bija redzējusi vudū ceremonijas, tā­pēc vairāk vai mazāk pārzināja to simbolus, bet Alek­sandram šķita, ka šī tirgus daļa ir kā pārsteidzoša pa­saule. Jaunieši apstājās pie kādas tirgus būdiņas, kas atšķīrās no pārējām tai bija konisks salmu jumts, pie kura karājās plēves aizkari. Aleksandrs pieliecās, lai redzētu, kas atrodas aiz aizkariem, un spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz drēbēm un ievilka iekšā.

Zem jumta čukura zemē sēdēja milzīga sieviete. Viņa bija līdzīga gaļas kalnam, ko vainagoja galvā uzsiets tirkīza krāsas lakats. Šīs būtnes apģērbs bija zilā un dzeltenā krāsā, un viņas krūtis sedza daudzkrāsainas krelles. Viņa stādījās priekšā kā starpniece starp garu un materiālo pasauli, pareģe un vudū priesteriene. Uz zemes bija noklāts melnbalti apgleznots auduma gabals; sievietei apkārt bija sakārtotas no koka izgrebtas dievu vai dēmonu figūras dažas no tām klāja svaigas upurēto dzīvnieku asinis, citās bija sadzītas naglas un tām lī­dzās atradās augļu, graudu, ziedu un naudas ziedojumi. Sieviete smēķēja saritinātas, melnas lapas, kuru biezie dūmi lika jauniešu acīm asarot. Aleksandrs mēģināja atbrīvoties no rokām, kas viņu bija cieši satvērušas, bet sieviete ieurbās viņā ar savām izvalbītajām acīm un dobji ņurdēja. Alekss pazina sava totēma dzīvnieka balsi, kuru parasti dzirdēja transa laikā un kuru lietoja, kad bija pieņēmis tā formu.