Planētas attīrītaji

nos, kā viss bija: uzrakstīju par vecās mājas pagrabu, par burtnīcu un tā joprojām. Romāns tika izdots, panākumus neguva, kritiķi mani lamāja, ka es esot sabiezinājis šausmas. Burtnīcas pieminēšana ievadā tika nosaukta par trafaretu paņēmienu. Sis romāns jau sen ir aizmirsts . . .

— Bet burtnīca?

— Burtnīca arī. Kaza jau sen to nozelējusi. Vai tu zini, ka es savā fermā turu kazas? . . .

Beidzot viņi izkļuva laukā no ūdens pieplūdušo gaiteņu labirinta. Gaiši spīdēja visi Iva «šķīvīša» iluminatori. Ivs atvēra «šķīvīša» ieejas slūžas.

— Kāpiet iekšā,— viņš aicināja.— Fjod, jūs pirmais!

«Šķīvīša» kabīnē, kur tagad bija kļuvis ļoti saspiesti,

Ivs, nosēdies pie vadības pults, teica:

— Robij, tātad jūs nolēmāt atkārtot piedzīvojumu no tava zinātniski fantastiskā romāna?

— Bet, vai zini, viss sakrita mats matā,— Roikijs domīgi sacīja.

— Vienīgi beigas ne,— paziņoja Bals.— Jūs man piedodiet, bet es vairs nespēju! Noskrūvēšu to ķirbi.

Viņš noņēma sava skafandra aizsargcepuri. Roikijs sekoja viņa paraugam.

Ivs jau gribēja iebilst, bet, uzmetis skatienu indikatoriem un aparātu skalai, nolēma, ka gaisa kabīnē droši vien pietiks. Un viņš pats arī noņēma savu aizsargcepuri.

Piesardzīgi virzīdams «šķīvīti» uz spraugu velvē, īvs sacīja:

— Robiju es vēl varētu saprast. Viņš ir rakstnieks fantasts. Bet jūs, Fjod,— jūs esat pragmatiķis, lietišķs cilvēks — kā jūs uzdrīkstējāties sekot šim fantazētājam?

— Es redzu cilvēkiem cauri,— Bals atcirta.— Toties jūs vakar negribējāt redzēt, kas man iekšā. Un nesapratāt. . . Velti, velti!

— Varējāt taču paskaidrot!

— Ko lai es skaidrotu? Par viņa grāmatu? Vai par kazu, kura nozelējusi burtnīcu? Vai jūs būtu ticējis?

— Nezinu . . .

— Te tev nu bija! Bet lai jau paliek! . . . Tāpat arī iznāca itin labi.— Bals pēkšņi uzsita īvam uz pleca:—Starp jums tomēr ir vella puikas! Tu, piemēram . ..

: — Paldies. i;

— Ko nu tencini! Es teicu patiesību.— Bals pavīpsnāja:— Mēs varam uzņemt tevi savā kopienā. Kā būtu, Rob?

— Nē,— Roikijs sacīja.— Viņam vēl pār agru. Kad iemācīsies lasīt un saprast zinātniski fantastiskos romānus, tad padomāsim …

«Šķīvītis» izrāvās no betona velves žokļiem, un tajā pašā mirklī kabīni piepildīja tālā, skanīgā un tīrā Irmas balss:

— Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve . . .

Iv, kur tu esi, kāpēc tu man vairs neatbildi? Iv, īv, Iv . ..

īvs uzmeta skatienu pulkstenim. Viņš bija pavadījis betona velvē gandrīz stundu. Pieliecies pie sarunu ekrāna, viņš iekliedzās:

— Irma, es atgriežos! Mēs visi atgriežamies. Vai tu saproti? Briesmu vairs nav. Noraidi to uz Viraka Galveno bāzi un uz visām Zemes stacijām. Un nosauc varoņu vārdus: Fjods Bals un Roberts Roikijs ir tie, kas padarīja nekaitīgu briesmīgo pagātnes piemiņu. Viņi ir šeit, kopā ar mani «šķīvīša» kabīnē. Irma, vai tu mani dzirdi?

Visi trīs aizturēja elpu. Klusums . . . Atbildes nebija.

— Irma!

Roikijs uzmanīgi pieskārās pie īva pleca:

— Viņa atbildēja. Vai tu nedzirdi, ka viņa raud?

īvs atbalstījās ar seju pret ekrānu. Tagad arī viņš dzirdēja . . .

+ + +

«Šķīvītis» sasniedza okeāna virspusi rītausmā. Arvien spožāk iedegās sārtā rītablāzma pāri ūdeņu vēl tumšajam klajam. īvs atvēra masīvo aizsargkupolu. Kabīnē ielauzās spirgts vējš, atnesdams ūdenszāļu, sāls, ne ar ko nesalīdzināmās okeāna smaržas. Pavērsuši sejas pretī vēja brāzmām, visi trīs klusēja.

Okeāns kļuva arvien gaišāks. Mākoņi austrumos sāka zeltīties, bet viļņu galotnes metās sārtas.

«Vai tiešām tas nav sapnis?» īvs domāja. «Vai tiešām es esmu dzīvs un atkal redzu debesis, mākoņus, elpoju rītausmas vēju? Mana zeme, cik brlnum jauka tu esi! Esmu atgriezies pie tevis. Kāda laime ir atgriešanās .. . Vēl gaida daudz grūtību, daudz slikta, bet šajā bridi es esmu laimīgs. Tik laimīgs kā nekad. Mēs visi esam laimīgi.»

Viņš uzlika rokas saviem ceļabiedriem uz pleca. Viņi stāvēja visi trīs apkampušies atvērtā «šķīvīša» kabīnē un, galvas atgāzuši, skatījās, kā pie viņiem lēnām nolaižas diskoplāns.