Planētas attīrītaji

«Šķīvīša» vadības pultī uzliesmoja sarkans briesmu signāls, un tajā pašā brīdī Ivs izdzirdēja tālu, aprautu Irmas balsi:

— īv, atpakaļ, Iv, ātri atpakaļ! .. . Trauksme . . . īv!

Uzmetis vēlreiz acis apkārtnes novērošanas iluminatoriem, īvs atgrūda no sevis dziļuma stūri. Uzmanīgi izvadījis «šķīvīti» no spraugas, viņš nolaidās sfēra? piekājē.

— Iv, kas noticis, Iv? . . . Tagad es redzu tavu attēlu. Atbildi, Iv! . . .

— Viss ir kārtībā. Izvadīju «šķīvīti» laukā. Pašreiz atrodos virs grunts pie kupola pakājes. Kāpēc tu devi trauksmes signālu?

— Tavs attēls nozuda, un balss bija dzirdama tikai brīžiem.

— Tad es atrados kupola iekšienē. Tur, kā domājams, ir kāds ekranējošs lauks.

— Iv, kā ir ar radiāciju?

— Kupola iekšpusē bija, taču pieļaujamās robežās. Avots, kā domājams, ir masts ar antenām, ko es redzēju.

— Kāds masts?

— Es tagad atgriezīšos kupolā. Neuztraucies, ja brīžiem pārtrūks sakari. Manuprāt, es kaut ko sāku apjēgt, tomēr vēl jāpārbauda.

— Vai tu tur neiestrēgsi, Iv?

— Tur ir tik daudz vietas, ka ieies vesela eskadra «šķīvīšu».

Ivs no jauna devās uz spraugu, taču piepeši sajuta belzienu — un «šķīvītis» spēcīgi sazvārojās. Tas sāka griezties kā vilciņš, un nezin no kurienes radusies straume atsvieda to sāņus no kupola. Pa iluminatoru Ivs ieraudzīja lūzuma spraugā blāvu uzliesmojumu.

Tajā pašā mirklī atskanēja Irmas satraukuma pilnā balss:

— īv, kas noticis, Iv? Vai tu esi dzīvs? Atbildi!

«Šķīvītis» palēnām mitējās griezties. Beigu beigās

īvam izdevās nostabilizēt aparātu. No spraugas kupolā izpeldēja kaut kāda bieziem dūmiem līdzīga, pelēka masa, pamazām izplūzdama pa jūras dibenu.

— Iv, vai tu esi dzīvs? īv! . . .

— Es tevi dzirdu, Irma. Nomierinies! . . . Nezin kas tur, kupola iekšienē, notika — un «šķīvīti» aizmeta sāņus.

— Ak, tas esi tu . . . Dzīvs . . . Varbūt sāka darboties automātiskā aizsardzība? Ko rāda aparāti?

— Viss it kā atbilstu normai. . . Bet virs kupola? Nezinu . . . Kur vien skaties — dūmaka. Laikam uzpeldējušas du}ķes. Bet — kāpēc — tas nav saprotams.

— Iv, vai tu jau nevarētu atgriezties?

— Mīlā, pacieties vēl mazliet. Man viss nav skaidrs. Un neuztraucies, ja signāls atkal nozudīs.

— īv, vai tu vēlreiz dosies iekšā spraugā?

,.(— Tuvāk pie tās . . . Zini, kādu brīdi paklusēsim. Desmit, piecpadsmit minūtes.

— Bet es nespēju, Iv . . . Es zaudēšu prātu aiz uztraukuma.

— Irma, es tevi vairs nepazīstu. Saņemies, nu! Pēc piecpadsmit minūtēm es pats tevi izsaukšu. Tici man, te nepavisam nav no kā baidīties. Esmu pārliecināts, ka šobrīd lielu briesmu nav.

— Senos laikos Zemes sievietes lūgušas dievu par saviem mīļotajiem, kad tie devušies veikt varoņdarbus. Es lūgšu dievu par tevi, īv, skaļā balsī lūgšu dievu . . . Taču es nezinu, kā tas jādara. Neatceros nevienu lūgsnu. Vai tās bija līdzīgas dzejoļiem, Iv? Es skaitīšu dzejoļus par mīlestību . . . Bet es nespēju nevienu atcerēties. Tūlīt.. . Nevienu rindiņu . .. Vai tu mani vēl dzirdi, Iv? Pasaki priekšā kādu dzejoli!

— Dzirdu, mana mīļā! Bet es vāji pārzinu pagājušo gadsimtu poēziju. Man nupat ienāca prātā vienīgi tādas rindas:

Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve, Bet Visums — tēvija . . .

— Iv, tie ir ļoti jauki vārdi. Es tos atkārtošu kā lūgsnu: «Sī pasaule ir templis mans, un mīla — mana dieve …»

Irmas balss aprāvās. «Šķīvītis» no jauna ieslīdēja spraugā zem smagajām betona velvēm. Tagad tur viss bija aizvilkts ar necaurredzamu, pelēku, uzvandītu dūņu kārtu. Ivs ieslēdza novērošanas ekrānus, sonārus. Atcerējies, kā kupola iekšpusē bija izvietotas būves, viņš mēģināja orientēties pēc neizprotamajām kontūrām, kas parādījās uz ekrāniem. Kaut kur kupola centrā vajadzēja atrasties mastam ar starotājiem. Tagad Ivs neparko nevarēja to sameklēt. Bija pagājušas jau piecas minūtes kopš viņa ieniršanas kupolā. Dūmaka pamazām izklīda, satricinājuma uzvilnītās dūņas nosēdās, un ārējo reflektoru stari izrāva no tumsas apkārtējo celtņu neskaidrās aprises. «Šķīvītis» palika virs vienas no tām karājamies. Tā bija liela gandrīz kubiskas formas būve ar ieapaļu jumtu. Sienā bija redzamas masīvas durvis. Tās bija līdz galam vaļā. Pirmo reizi apskatot kupolu, Ivs nebija pamanījis nevienas atvērtas durvis. Viņš uzmanīgi nosēdināja «šķīvīti» uz grunts tieši pretī durvīm un virzīja ārējā reflektora staru telpas dziļumā. Tur bija neliela

kamera, kas izskatījās pēc ieejas slūžām. Pašā galā varēja redzēt vēl vienas durvis. Tās bija puspavērtas. Ja tagad butu iespējams sazināties ar Irmu? Visās frekvencēs valdīja klusums. Seit kaut kur bija ekrāni, kas paralizēja sakarus ar ārpasauli. Kādēļ tie bija ierīkoti? Noslēpums pēc noslēpuma . . .

Pēkšņi aizsargcepures austiņās skaidri atskanēja apbrīnojami pazīstama balss. Tik dzirdēta un pazīstama, ka Ivs nodrebēja.

— Rob, uzsper to visu pie joda!

Atbilde bija dīvaina sēkšana.