Planētas attīrītaji

Kabineta durvis klusu atbīdījās. Uz sliekšņa parādījās Irma. Viņa stāvēja kā sastingusi un skatījās īvam tieši virsū. Irma bija ģērbusies zilā lidotāju kombinezonā, bet aizsargcepuri ar lielām brillēm viņa turēja rokās. Jau nākamajā mirklī, sažņaudzis Irmu savos skāvienos, Ivs skūpstīja viņas seju, viņas rokas. Klaudzēdama uz gridas nokrita cepure, un Ivs ar kāju to atgrūda.

— Iv, tas bija mans diskoplāns,— Irma sacīja, kad viņi bija apsēdušies blakus uz dīvāna.— Man ziņoja, ka tu esot atļāvis nolaisties. Paldies! Ja tu nebūtu atļāvis, es tik un tā būtu nolaidusies kaut kur tuvākajos rifos.

— No kurienes tu atlidoji?— jautāja Ivs, viņu apskaudams.

— Pašreiz no Guamas Galvenā aerodroma. Bet vispār no Mēness — no Akadēmijas Galvenās bāzes. Taču man

bija jānolaižas uz pavadoņa «MP-četrpadsmit». Mans diskoplāns ir no turienes. Un vēl. ..

Kā tad tu tiki uz Mēness?

— Mīļais, tas ir garš stāsts. Es piekritu doties līdzi jaunajai Akadēmijas ekspedīcijai. Uz četriem gadiem.

— Uz kurieni?

Uz Jupiteru. Bet tas nebūs tik drīz. Mēs pašreiz vēl trenējamies.

— Kāpēc tu nepateici?

— Tas nav svarīgi. Kādreiz es tev to paskaidrošu . . . Vai zini, kāpēc es esmu šeit?

— Cenšos uzminēt.

— Necenties! Mēs izmēģinājām aparatūru darbam Jupitera atmosfēras augšējos slāņos. Pagaidām tie ir izmēģinājuma paraugi. Tos pilnveidos un tā tālāk … Es vienu nozagu.

— Ko tad?

— Lidojošo «šķīvīti», kas autonomi spēj pārvietoties jebkurā vidē un var izturēt tūkstoš atmosfēru spiedienu, tam ir arī pietiekami spēcīga pretapstarojuma aizsardzība. Sajā «šķīvītī» ir divi diezgan labi skafandri, bez šaubām, arī tie ir izmēģinājuma paraugi, ar kuriem paredzēts strādāt Jupitera ekspedīcijā. Vai tu saprati?

— Skaidrs? Bet kāpēc Akadēmija to visu glabā slepenībā?

— Tu taču zini, kā ir Akadēmijā . . . Kamēr Padome nav pieņēmusi jauno aparatūru, tās nav.

— Un tomēr tā jau tiek izmēģināta.

— Bez šaubām, lai Padomei būtu, ko apstiprināt.

— Kad tavu nedarbu var atklāt?

— Nezinu, bet man šķiet — ne agrāk kā rīt no rīta.

— Kur ir tavs «šķīvītis»?

— Guamas Galvenajā aerodromā — mana diskoplāna kravas kamerā. To var nomest ar izpletni, bet, ja disko- plānu nosēdina uz ūdens, tas var izkļūt laukā arī pats.

— Vai tas ir iespējams?

— Man šķiet, ka ir, lai gan neesmu vēl mēģinājusi. Paredzēts, ka šis diskoplāns var nolaisties jebkuros apstākļos.

— Ja esmu pareizi sapratis, mēs varam lidot kaut vai šo pašu brīdi.

— Labāk gan, kad būs iestājusies pilnīga tumsa.

— Vai tu zini, ka es patlaban vadu Viraku?

— Protams!

— Un vai tu šajā mūsu abu ekspedīcijā man klausīsi?

— Protams … To jau es pārsvarā taču daru i..

— Mēs vēl atgriezīsimies pie šis tēmas, ja tiksim cauri sveikā. Vai tu stādies priekšā, cik liels ir risks?

— Manuprāt, tas ir mazāks nekā Jupitera apkaimē.

— Nezinu . . . Bet tas nemaina lietas būtību.

Uz galda no jauna uzliesmoja ekrāns. Parādījās dežuranta seja. Ivs uzreiz neaptvēra, ka viņu atkal izsauc Vilens.

— Iesim kopā,— Ivs aicināja Irmu, neatlaizdams viņas rokas.

Irma papurināja galvu.

— Nekādā ziņā! Viņš tūlīt nojautīs ko nelabu, ja ieraudzīs mani. Es tepat pagaidīšu.

Ivs izgāja. Irma aizsedza seju ar rokām un nolieca galvu uz ceļgaliem.

Kad Ivs atgriezās, viņa jau sēdēja — stalti izslējusies, mierīga, smaidoša.

— Ko viņš gribēja? Un kāpēc tu izskaties kā no mākoņiem nokritis?

Ivs paraustīja plecus.

— Vai tu vari iedomāties — noticis kaut kas neiespējams! Vilens nupat aizlidojis uz Abikaijas rifu un atklājis, ka tur nav viņa batiskafa.

— Bet kāpēc tam tur jābūt?

— Mikijs pagājušo nakti to tur nogādāja.

— Un kur ir Mikijs?

— Abi ar Vilenu tur — Abikaijā.

— Ko tad Vilens tagad grib?

— Viņš ir pārskaities. Savu mūžu nebiju viņu tādu redzējis. Viņš ir iedomājies, ka es esot licis aizvest no turienes viņa batiskafu.

— Un tu tiešām neesi to darījis?

— Irma!

— Es, piemēram, būtu rīkojusies tieši tā.

— Bet es gluži vienkārši nebūtu paguvis, kaut arī gribētu. Es tikai pirms divām stundām uzzināju, ka Vilena batiskafs ir Abikaijā.

— Kā tu to uzzināji?

— No viņa paša.

— Cik bezpalīdzīgi jūs visi šeit esat!— Irma bija sašutusi.— Jā, vai tev ir zināms, ka Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome atteikusies apstiprināt Vilena lēmumu?

— Vēl ne. Kad tas kļuva zināms?

— Apmēram pirms stundas.

— Tātad Vilens jau zina. Tāpēc jau viņš steidzies uz Abikaiju. Tad jau viss kārtībā.

— Vai tu domā, ka viņš tomēr būtu izpildījis savu nodomu?

— Esmu par to pārliecināta.

— Cik ir no šejienes līdz Abikaijai?

— Ja lidotu ar «Kvarku», mazāk par stundu.

Irma piecēlās no dīvāna un, matus sakārtodama, sacīja:

— īv, mums jāpasteidzas! Viņš droši vien tūlīt atlidos

šurp un tad tikai traucēs mūs.

♦ ♦ ♦