Planētas attīrītaji

Pēc brīža viņi jau bija salas Galvenajā aerodromā. Irmas diskoplāns atradās vienā no tālākajām rezerves stāvvietām. Lidosta bija slēgta, avioni nenosēdās un nepacēlās. Tāpēc īvs un Irma varēja ar elektromobili aizbraukt līdz pašam diskoplānam. Tas bija jaunākais modelis un spēja vertikāli pacelties gaisā. Aparātam bija diska forma, caurmērs apmēram divdesmit metri un seši metri visbiezākajā — centrālajā — daļā. Tas stāvēja uz īsām kājiņām — konsolēm — un, nupat uzlēkušā mēness gaismas apspīdēts, izskatījās noslēpumains un drūms.

— Ar tādu es nekad vēl neesmu lidojis,— īvs sacīja, nopētīdams diskoplānu.

— Aizved elektromobili tālāk pie krūmiem,— Irma lūdza, iedama uz trapu.

īvs izpildīja viņas lūgumu, un abi iekāpa diskoplānā. Traps tajā pašā mirklī pacēlās — un smagās durvis cieši aizvērās.

— Seit vadība ir līdz pēdējai iespējai automatizēta,— Irma sacīja, vezdama īvu uz centrālo kabīni.— Visu dara ESM. Jānosaka vienīgi galapunkta koordinātas un jāievada augstums. Bīstamajā zonā pašreiz neviens nelido, mēs uzņemsim desmit kilometru augstumu. Bet epicentra koordinātes nosaki pats… Te ir apkārtnes novērošanas un ārējo sakaru ekrāni. Tu no šejienes vari sarunāties ar jebkuru planētas un tuvā kosmosa punktu.

— Vispirms sazināsimies ar Viraka bāzi,— sacīja īvs.— Pateikšu galvenajam dežurantam, ka naktī izlidošu rekognoscēt. ..

— Bīstamās zonas perifēriju,— piebilda Irma.

— Var teikt arī tā . . .

Parunājis ar galveno dežurantu un palūdzis noraidīt visiem Viraka posteņiem, lai uzmana viņa aparāta signālus, īvs sazinājās ar aerodroma koordinatoru, pateica savu vārdu un lūdza atļauju startēt.

— Kad jūs atgriezīsieties?— koordinators painteresējās.

— Uz rīta pusi.

— Laimīgu ceļu!

Irma nekavējoties ieslēdza dzinējus. Aparāts noraustījās un viegli pacēlās gaisā, arvien vairāk palielinādams ātrumu. Pēc maza brīža zem viņiem jau pletās mēness apstarotais okeāna tuksnesīgais klajš.

— Es ieprogrammēju tādu ātrumu, lai mēs pusnaktī nokļūtu virs epicentra,— sacīja Irma, apsēzdamās pie vadības pults.— Pašreiz epicentrā pulkstenis ir astoņi. Mums ir četras stundas, lai tu iepazītos ar «šķīvīti», skafandru un mazliet atpūstos.

— Bet es . . .— īvs iesāka.

— Mēs atpūtīsimies abi kopā,— Irma pačukstēja un aizveda īvu sev līdzi.

♦ ♦ ♦

īsi pirms pusnakts Irma pamodināja īvu:

— Mēs esam gandrīz pie mērķa . . . Celies!

Pēc maza brītiņa abi bija sagatavojušies. Tagad īvam bija jāsper pats grūtākais solis. Viņš maigi apskāva Irmu un, skatīdamies viņai tieši acīs, sacīja:

— Mana mīļotā, es uzņemos komandēšanu. Tu, bez šaubām, saproti, ka iegremdēšos es viens pats.

— īv! . . . Nemūžam! . . .— Irma iekliedzās un mēģināja atbrīvoties, taču īvs nelaida viņu vaļā.

— Vai tiešām tu domāji, ka es pieļaušu citu variantu? Es nebūtu tevis cienīgs. Paklausies … Tu nolaidīsies līdz diviem kilometriem un nometīsi ar izpletni «šķīvīti» un mani. Pēc tam pacelsies simt kilometru augstumā un tur virs epicentra turēsies. Un gaidīsi manus ziņojumus. Tad uzņemsi «šķīvīti» tajā punktā, kuru es norādīšu. Jebkurā citā gadījumā rīt sameklē Vilenu un viņam visu paskaidro. Citādi, ja es neatgriezīšos, viņš uzskatīs, ka es tik tiešām būtu varējis nozagt viņa batiskafu.

— īv . . .

— Irma, tā ir pavēle. Viraka pagaidu vadītāja pavēle.

— īv, bet es nevaru . . .— īvs pirmo reizi ieraudzīja viņas acīs asaras.

— Tev jāvar,— viņš mīļi teica,— jāvar, mana gudrā, mana brīnum daiļā, bezgala varonīgā Irma. Tu man palīdzēsi no augšas. Orientēsi mani uz mērķi. Nu, man jādodas ceļā . . .

Viņš noskūpstīja Irmas maigās, trīsošās lūpas un steidzīgi nokāpa lejā slūžās, kur atradās «šķīvītis».

Viņa seja bija slapja no Irmas asarām, taču viņš šajā brīdī bija neiedomājami laimīgs. Tik laimīgs kā nekad . . . Viņš zināja, ka šodien ir iekarojis Irmu uz visiem laikiem . . .

+ ♦ ♦

Iekāpis «šķīvītī», īvs uzlika aizsargcepuri, pārbaudīja, cik hermētisks ir skafandrs un aparāts, un ieslēdza ekrānus. No centrālā ekrāna tieši viņam pretī pavērās Irmas milzīgās acis. Viņas seja bija ļoti bāla, koncentrējusies un mierīga, taču acīs, kurās mirdzēja asaras, īvs bez pūlēm izlasīja visu, ko Irma domās viņam šajā brīdī sacīja. Un viņš domās Irmai atbildēja, lai gan viņa lūpas mehāniski atkārtoja pavēles . . .

Tad atskanēja vārds «starts!»— un Irmas seja nozuda, bet uz blakusekrāna parādījās diskoplāns, kas ātri attālinājās. Ar strauju rāvienu atvērās izpletņi. Pēc mirkļa «šķīvītis» viegli nolaidās uz okeāna virsmas. īvs nospieda pogu. Izpletņi nokrita sāņus. īvs pagrieza pret sevi dziļuma stūri — un «šķīvītis», saceldams visapkārt putas, laidās dzelmē. Zaļganā mēness gaisma, pamazām izdzis- dama, vēl spraucās iekšā pa vienu no iluminatoriem. Pēc tam iestājās tumsa.

EPICENTRĀ

— Vai tu mani dzirdi, īv? Atbildi . . .— Irmas balss izrāva īvu no dziļām pārdomām.

— Es dzirdu labi, bet neredzu.

— Es tevi arī neredzu. Tāpēc ka esmu jau tālu. . . Stratosfērā. Redzu sauli.

— Bet šeit ir pilnīga tumsa. Dziļums — trīs kilometri.

' — Mīļais, uzmanies, esi piesardzīgs!

— Es jau to daru.

— Labi. Izsaukšu tevi pēc piecām minūtēm.

— Gaidīšu.