Plutonija

Pret rītu ziemeļu vējš pastiprinājās, izkliedēja miglu, toties ledi sāka strauji kustēties, un diena pagāja lielā sasprindzinājumā. Kapteinim vajadzēja pielietot visu prasmi, lai lēni virzītos uz priekšu, lavējot starp ledus laukiem, atkāpjoties, pagriežoties gan pa labi, gan pa kreisi. Matroži ar gariem ķekšiem stāvēja pie abiem bortiem, lai atgrūstu kuģi no uzmācīgajiem ledus gabaliem. Par laimi ledus lauku apmales jau bija stipri aplauzītas, ledus kalnu nebija, un vienīgi uz ledus laukiem vietām sablīvētās, smalkākās ledus grēdas sagādāja nopietnākas briesmas.

Naktī cīņā ar lediem vajadzēja piedalīties visiem pasažieriem, lai matrožiem dotu iespēju pēc kārtas atpūsties. Miglas nebija, pūta diezgan svaigs nords, un kuģis virzījās uz priekšu. No rīta pamanīja kaut kādu putnu baru aizlidojam uz ziemeļiem un divus lāčus pastaigājoties pa lielu ledus gabalu kilometru no kuģa. Tās bija tuvas zemes pazīmes. Ap pusdienu noteiktais platums uzrādīja 75°12′5″. Tātad, neraugoties uz lediem, «Polārā zvaigzne» trīs diennaktīs bija paguvusi pavirzīties uz ziemeļiem par 1°33′.

Kad ķapteinis atzīmēja kartē kuģa kursu, Truchanovs aizrādīja ekspedicijas locekļiem, kas pulcējās ap galdu.

— Līdz šim mums neparasti veicās! 1879. gadā «2aneta», izbraukusi tāpat kā «Polārā zvaigzne» no Beringa jūras šauruma, visu vasaru cīnījās ledos, neaizklūdama pat līdz ziemeļu platuma 73. gradam, un septembra sākumā bija pilnīgi iespiesta ledos nedaudz uz ziemeļaustrumiem no Vrangeļa salas. Bet mēs četrarpus diennaktīs bez sevišķām grūtībām esam paguvuši aizkļūt aiz 75°.

Tagad zemi sasniegt var arī kājām, ja ledi mūsu braucienu pavisam pārtrauktu, — sacīja kapteinis. — Es domāju, ka nav atlicis vairāk par astoņdesmit vai simts kilometriem.

FRITJOFA NANSENA ZEME

Tās pašas dienas vēlā vakarā migla un mākoņi pie ziemeļu apvāršņa pretēji paradumam izklīda, un, kad saule noslīdēja gandrīz līdz apvārsnim, pret sārtajām debesīm varēja atšķirt tālu, sīkrobotu kalnu virkni.

— Tā, bez šaubām, ir zeme! — kapteinis, tālskatī lūkodamies, iesaucās. — Ledus laukiem nav tādu apveidu, un bez tam uz baltā fona redzami neskaitāmi tumši plankumi!

— Un viņa ir tuvāk, nekā mēs domājam! Man liekas, ka līdz tai nav vairāk par piecdesmit — sešdesmit kilometriem, — aizrādīja Makšejevs.

— Tātad polārā cietzeme eksistē, un mūsu ekspedicija nav velti rīkota! — Truchanovs apmierināti sacīja.

Ieraudzītā zeme visus bija satraukusi, un ilgi neviens neapgūlās. Skaidrais laiks deva iespēju novērot retu skatu: pusnakts saule, kā ugunīga lode aizritējusi līdz tālīnās kalnu grēdas virsotnei, atkal sāka pamazām kāpt uz augšu.

Visu nakti un visu rītu «Polārā zvaigzne» virzījās uz priekšu, joprojām spraukdamās caur vairāk vai mazāk sablīvētiem lediem. Pusdienā noteiktais platums norādīja, ka diennaktī kuģis atkal pavirzījies uz ziemeļiem gandrīz par pusgradu.

Pret vakaru saule, kopš rīta spīdējusi gandrīz bez pārtraukuma, kas šajā platumā bija reta parādība, aizslēpās aiz mākoņiem. Drīz apmācās visa debess un sāka plosīties sniegputenis kā dziļā ziemā. Smalkais sniegs aizlipināja acis, viss pazuda bālganā miglā. Spēcīgus viļņus šajā lediem cieši klātajā jūrā vējš nespēja sacelt, taču ledus lauki sāka kustēties, uzgrūdās cits citam un to malās blīvējās ledus gabalu blāķi četru un pat sešu metru augstumā. Kuģa stāvoklis bija bīstams. Ar iedarbinātu mašīnu vajadzēja stāvēt gandrīz uz vietas, atvairoties no lediem, gan mazliet pavirzoties uz priekšu, gan atkal atkāpjoties. Sagaidīja visļaunāko, un, tikai pateicoties specialajai konstrukcijai, kuģa korpuss izturēja ledus briesmīgo spiedienu.

Beidzot «Polarajai zvaigznei» izdevās izkļūt lielā, brīvā spraugā milzīga ledus lauka austrumu pusē, kas bija pasargāta no tieša spiediena, kur kuģis arī pavadīja nakts atlikumu.

Ap pusdienu putenis norima, parādījās saule, un tas ļāva noteikt platuma grādus. Visiem par nepatīkamu pārsteigumu izrādījās, ka nords aizdzinis kuģi kopā ar lediem uz dienvidiem. Bet tas pats vējš līdz ar to bija stipri saskaldījis un salauzis ledus laukus, tā ka nākošajās divās dienās, pastāvot mākoņainam un klusam laikam, «Polārā zvaigzne» diezgan viegli izlauza sev ceļu un, bez šaubām, ievērojami pavirzījās uz ziemeļiem.

Zemei vajadzēja būt tuvu, jo lote, kas līdz šim Bofora jūrā nemainīgi bija uzrādījusi dziļumu 500–700 jūras asis, tagad atdūrās pret dibenu jau pie 80 asīm. Acīm redzami še jau sākās polārās cietzemes kontinentālā zemūdens pamatne. Bet, tā kā laiks bija apmācies un smidzināja lietus, šī tuvā zeme nebija saredzama.

Tās pašas dienas pievakarē, 2. jūlijā, lote uzrādīja tikai 20 asis lielu dziļumu, un priekšā baltoja nepārtraukts ledus lauks. Kuģis kustējās lēnām, lai neuzdurtos sēklim, kas zemes tuvumā bija ļoti iespējams. Naktī vairākas stundas vajadzēja nostāvēt uz vietas, jo bieza migla pilnīgi aizsedza apkārtni.