Plutonija

— Pēc profesijas esmu kalnu inženieris un pēdējos gados strādāju zelta atradnēs Sibirijā un Tālajos Austrumos. Pēc dabas esmu nemiera gars, mīlu ceļot, iepazīties ar jaunām vietām un, kad pagājušajā gadā no vietējiem iedzīvotājiem padzirdēju, ka pēc dažām ziņām čukču pussalā esot zelts, nolēmu doties turp to meklēt. Patiesību sakot, mani turp vilināja ne tik daudz zelts kā vēlēšanās iepazīt šo tālo, nepazīstamo zemi.

Divu iezemiešu pavadībā, kas piedāvājās par ceļabiedriem, devos turp un laimīgi izkāpu Čukču pussalā, kur man drīz izdevās atrast bagātus zeltu saturošus iežus un izskalot daudz zelta. Tā kā mūsu pārtikas krājumi bija ierobežoti, bet es biju nodomājis palikt tur vēl kādu laiku, nosūtīju savus biedrus uz tuvāko čukču ciemu pēc produktiem, taču viņi vēl līdz šim nav atgriezušies, kaut gan jau pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš tie devās ceļā.

Kad Makšejevs savu stāstu beidza, Truchanovs tam paskaidroja, ka «Polārā zvaigzne» nav tirdzniecības kuģis un ka, steidzoties uz ziemeļiem, yiņi to nevar aizvest uz kādu ostu.

— Mēs varam vienīgi nodot jūs kādam pretimbraucošam kuģim, — viņš nobeidza.

— Bet, ja jūsējais nav tirdzniecības kuģis, ar ko tad tas nodarbojas, kurp tas dodas?

— Kuģis ved krievu polāro ekspediciju, kuras locekļus jūs redzat savā priekšā, un dodas uz Bofora jūru.

— Nu, kas par to! Acīm redzot man kādu laiku nāksies pabraukāties jums līdz, ja jūs nevēlaties izsēdināt mani kā Robinsonu uz neapdzīvotas salas! — Makšejevs iesmējās. — Bet es jums jau stāstīju, ka man vairāk nekā nav kā tikai tas, kas mugurā: ne veļas, ne pieklājīga apģērba, nekā cita kā vien nīstais metāls, kas man dos iespēju jums atmaksāt.

— Par to nevar būt ne runas, — Truchanovs viņu pārtrauca. — Mēs palīdzējām tautietim izkļūt no nelaimes un par to ļoti priecājamies. Veļas un apģērbu mums diezgan. Jūs esat gandrīz vienādā augumā ar mani un arī ķermeņa uzbūve ir līdzīga.

Makšejevu aizveda brīvā kajitē, kur viņš varēja nomazgāties, pārģērbties un nolikt savu zeltu. Vakarā viņš ieradās kopējā kajitē jau pārveidotā izskatā un izklaidēja ceļotājus ar savu piedzīvojumu stāstiem. Jaunais pasažieris atstāja uz visiem vislabāko iespaidu, un, kad viņš aizgāja gulēt, Truchanovs vērsās pie ekspedicijas locekļiem ar jautājumu:

— Vai mums neuzaicināt viņu savā vidū? Tas, kā šķiet, ir enerģisks, spēcīgs un pieredzējis cilvēks ar patīkamu sabiedrisku raksturu, kas būs noderīgs katrā gadījumā un jebkādos apstākļos.

— Jā, un pilnīgi kulturāls cilvēks, neraugoties uz savu grūto dzīvi mežonīgās, mazapdzīvotās vietās, — aizrādīja Kaštanovs.

— Prot eskimosu valodu, kas var noderēt iecerētajā zemē, kurā, ja tā vien vispār ir apdzīvota, var būt tikai eskimosi, — piebilda Gromeko.

— Tātad, jums visiem piekrītot, es viņu patiesi uzaicināšu piedalīties mūsu ekspedicijā, — Truchanovs nobeidza sarunu, — vai arī labāk dažas dienas nogaidīšu. Viņam tikpat nav kur palikt, un mēs iepazīsimies ar viņu tuvāk.

Nākošā rītā pēc Makšejeva lūguma «Polārā zvaigzne» nogriezās no sava kursa lielās Sv. Laurencija jomas grīvā, kuras ziemeļu krastā bija viņa zelta atradnes. Viņš vēlējās paņemt savas nedaudzās mantas un bez tam piedāvāja Truchanovam izjaukt un paņemt līdz nelielo mājiņu, kas ekspedicijai varēja noderēt, pārziemojot meklējamā zemē. Ši mājiņa ar piebūvēto noliktavu bija celta no rūpīgi sadarinātām daļām, tā ka pāris stundās to varēja nojaukt un pārvietot uz kuģa. «Polārā zvaigzne» piebrauca pie krasta, un visa apkalpe kopā ar pasažieriem ķērās pie darba. Ap pusdienu mājiņa jau bija novietota uz klāja un kuģis turpināja savu ceļu uz ziemeļiem.

NEZINĀMO ZEMI MEKLĒJOT

Vēlu vakarā, kad vairs nenorietošā saule kā sarkana lode ritinājās pie ziemeļu apvāršņa, «Polārā zvaigzne» izbrauca no Beringa jūras šauruma Ledus okeānā.

Tālumā, rietumos, bija saredzams Āzijas ziemeļaustrumu gals — Dežņeva rags, kura stāvajās nogāzēs sārtoja daudzie saules apspīdētie sniega lauki. Ceļotāji pēdējo reizi sveica neviesmīlīgo, neapdzīvoto krastu, kas tomēr bija viņu dzimtās zemes sastāvdaļa. Austrumos vieglā miglā varēja atšķirt jau aizmugurē palikušo Velsas prinča zemes ragu. Jūra priekšā bija gandrīz tīra no lediem. Pēdējā laikā plosījās dienvidu vēji, kas kopā ar silto straumi gar jūras šauruma Amerikas krastu ledus masas bija aizdzinuši uz ziemeļiem. Tie bija ļoti labvēlīgi apstākļi tālākajam braucienam.

Kad nākošā rītā mūsu ceļotāji uznāca uz klāja, zeme rietumos vairs nebija redzama. Austrumos zemi vēl varēja saskatīt. Tie bija Aļaskas krasti ar klinšaino Lisbjerna un Cerību ragu, kas ziemeļos norobežoja Kocebu līci.

Pūta ceļa vējš, un, atraisījusi buras, «Polārā zvaigzne» traucās pa viļņiem kā milzu kaija. Brīžiem ceļā gadījās ledus lauki un nelieli ledus kalni, kas, vēja dzīti, viegli šūpodamies, lēni peldēja uz ziemeļaustrumiem.

Kad Aļaskas krasti pie apvāršņa sāka pagaist, Makšejevs, stāvēdams pie borta kopā ar pārējiem, iesaucās:

— Paliec sveika, bijusī krievu zeme, amerikaņiem atdāvinātais dārgums!