Plutonija

Iestājies sals, un bieži snieg. Mežoņi pošas doties tālāk uz dienvidiem, kur siltāks. Mēs paši izmantojam uguni, uz kuras cepam gaļu un pie kuras sildāmies. Bet mežoņi uguni bīstas un sāka mūs vēl vairāk godināt. Gūstā, mūs tur ealvenām kārtām sievietes, kurām mēs patīkam, jo esam skaistāki un spēcīgāki par viņu cilts vīriešiem. Vīrieši labprāt palīdzēs mūs atbrīvot. Nosūtām pēdējo zīmīti, jo mežoņi jurtu vairs neapmeklēs. Bet ceļā uz dienvidiem, droši vien gar to pašu upīti, atstāsim zīmīti katrā nakts apmetnē vai pa ceļam, uzspraužot tās uz krūmiem, lai jūs varētu mūs izsekot. Ja mums neizdosies atbrīvoties ar viltu, vīriešiem palīdzot, tad par savu tuvošanos ziņojiet ar šāvieniem. Uzbrūciet atklāti, zalvēm šaudami gaisā, lai mežoņus pārsteigtu un piespiestu padoties mūsu gribai. Sliktākā Padijumā nonāvējiet dažas sievietes. Mēs neesam izmisuši, nebaiļojamies, tikai ciešam no aukstuma un vienmuļīgās gaļas barības. Bažījamies par jums, kāpēc neatgriežaties, vai jūsu ceļojums veicies?

Borovojs, Igolkins.

— Viņi dzīvi! — Gromeko iesaucās.

— Mums jāsteidzas biedrus glābt. Viņi taču atrodas gūstā jau gandrīz trīs mēnešus. Šodien 5. decembris, — Gromeko piebilda, ieskatījies savā dienasgrāmatā.

— Viņi raksta, ka mežoņi še nav neko aiztikuši, — sacīja Makšeievs. — Tātad nartām un slēpēm jābūt ledus pagrabā kopā ar pārtikas krājumiem. Tūlīt jāatrok eja uz noliktavu un jāsāk gatavoties ceļam.

— Jā, liekas, ka jurtā viss kārtībā. Varbūt arī noliktava vesela, ja tik durvis nav palikušas vaļā un suņi pārtiku nav izvazājuši, — Papočkins piebilda.

Pēc grūtā ceļa sniegā, naktsguļas plānajā teltī un vienīgi gaļas un īsausiņu barības siltā jurta un dažādo konservu krājumi.radīja ceļotājos daudz tīkamāku labsajūtu. Viņi nolēma dažas dienas atpūsties, tikām sagatavojoties jaunajam ceļojumam, kas varēja ieilgt vairākas nedēļas atkarībā no tā, cik tālu pirmatnējie cilvēki būs aizklaiņojuši.

Visu pakalnu ap jurtu klāja diezgan biezs sniegs. Noliktavās nekas nebija aizskarts, un nartas un slēpes tūlīt izņēma pārbaudīt un izlabot. Lielajai noliktavai bija pierīkotas īstas, blīvas durvis, tāpēc plēsoņi nebija neko izvazājuši, neraugoties uz to, ka cilvēki un suņi bija projām. Rūpīgie vientuļnieki bija sagatavojuši ziemai daudz žāvētas gaļas, kas patlaban visai noderēja, jo novērsa nepieciešamību zaudēt laiku medījot.

Mazliet tālāk pakalnā atradās Borovoja ierīkotā meteoroloģiskā būdiņa. Instrumenti bija kārtībā. Jurtā atrada meteoroloģisko žurnālu, no kura varēja spriest par klimatu tundrā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā.

Nolēma ņemt jurtu līdz, bet visas liekās mantas novietot noliktavā, to aizslēgt un ieeju aizbērt ar sniegu, lai pilnīgi noslēptu no nelūgtiem viesiem.

Saskaņā ar šo lēmumu ceļojumam sagatavoja divas nartas, sešus pārus slēpju, pārtiku vienam mēnesim, siltus apģērbus un guļammaisus. Paņēma arī zināmu daudzumu cukura, konfekšu, nažus, adatas, diegu, krelles un gredzenus dāvanām mežoņiem gadījumā, ja tie gūstekņus izdotu labprātīgi. Katram gadījumam paņēma līdz arī spirtu un konjaku, ja rastos vajadzība piedzirdīt sardzi.

PA BIEDRU PĒDĀM

Pēc triju dienu atpūtas visi devās ceļā, sākumā uz dienvidaustrumiem, lai sasniegtu upīti, aiz kuras Kaštanovs un Papočkins pirmo reizi bija medījuši mamutus, bet tad gar tās gultni lejup.

Otrajā dienā upītes kreisajā krastā uzgāja klajumu, kur bija atradusies pirmatnējo cilvēku iepriekšējā nometne. No tās bija atlikušas pārdesmit telšu sastatņu, kuras veidoja konusā saslietas kārtis kā chantu un evenku mītnēm Āzijā.

Pie kādas kārts bija piesprausta zīmīte ar šādu tekstu:

Se mēs dzīvojām visu gūsta laiku līdz aizceļošanai uz dienvidiem. Šodien orda aiziet. Ceļā varbūt izdosies iz…

Zīmītes beigas acīm redzot bija noplēstas.