Plutonija

Drīz no šīs telts pabāza galvu otrs cilvēks. Lai iznāktu, tas piegrūda ar celi otram pie muguras. Sēdētājs salīgojās uz priekšu un pielēca kājās, tā ka abi atradās blakām. Izrādījās, ka otrais bija garāks un plecos un gurnos ievērojami platāks, aiz ko pirmais tam blakām atstāja nīkulīga pusaudža iespaidu. Otrā cilvēka seja nebija tik bezveidīga, bet mati uz galvas gari un lēkšķēm nokarājās uz pleciem. Ķermeni klāja plānāki inati, sevišķi uz krūtīm, kuru forma apliecināja sievieti.

Sieviete devās pāri aplim uz vidējo telti. Viņa gāja mazliet saliekusies un gāzelēdamās. Uz leju nolaistās rokas gandrīz aizsniedza ceļus. Roku un kāju muskuļi bija stipri attīstīti. Piegājusi pie gūstekņu telts, viņa nokrita ugunskura priekšā uz ce|iem, lūdzējas kustībā izstiepa pret to rokas, bet tad četrrāpus ielīda teltī.

— Atnāca pie mūsu biedriem ciemos! — Kaštanovs noteica.

— Vai neizmantosim nometnes mazo iemītnieku.skaitu un nepaziņosim biedriem, ka esam tuvumā? — Makšejevs ieteica.

— Kādā veidā? Pie viņiem nemanīti nevar pieiet.

— Raidīsim no meža vairākus šāvienus. Viņi sapratīs, jo paši šo paziņojuma veidu mums ieteica.

— Vai tas mežoņus neuztrauks?

— Viņi taču nepazīst šaujamos ieročus un neko nesapratīs.

— Vai viņi nemetīsies mūs meklēt?

— Domāju, ka ne. Viņi sabaidīsies un neuzdrošināsies.

— Nu, pamēģināsim arī!

Cejotāji atgāja mazliet atpakaļ mežā un vienreiz izšāva, bet pēc minūtes izšāva otrreiz un atkal atgriezās savā novērošanas vietā mežmalā.

Nometne bija satraukta. Pie katras telts tagad stāvēja vairāki pieaugušie, pārsvarā sievietes, un dažāda vecuma bērni. Visi skatījās virzienā, no kurienes biia atskanējušas nesaprotamās skaņas, un kaut ko sarunājās. Pie vidējās telts blakām ugunskuram stāvēia gūstekņi. Viņi bija kaili līdz jostas vietai, āda bija tumšas bronzas krāsā, mati nesukāti, sejas apaugušas bārdām.

Arī viņi noraudzījās uz mežmalu, un to sejas pauda priecīgu pārsteigumu.

Un pēkšņi abi, acīm redzot norunājuši, pagriezās šāvienu virzienā un pacēla rokas. Tūlīt arī visi mežoņi nokrita ceļos un nolieca galvas pie zemes. Iestājās klusums. Tad Igolkins piecēlās, pielika plaukstas pie mutes un, pagriezies pret mežu, sāka kliegt:

— Gandrīz visi ordas vīrieši šorīt aizgāja tālu medībās, bet rītā turp dosies sievietes, lai palīdzētu sadalīt un atnest medījumu. Paliks tikai veči un bērni. Tad ierodieties mūs atbrīvot. Atnesiet mums veļu un apģērbus. Vai pie jums viss kārtībā, vai visi atgriezāties?

Paziņojiet, ka jūs mani sapratāt, velreiz izšaujot vienu šāvienu, ja viss labi, bet divus, ja kaut kas nav, kā vajag.

Makšejevs nekavējoties atlīda mazliet atpakaļ un izšāva. Atskanot šāvienam, Igolkins atkal pacēla rokas, bet cilvēki, kas, viņam kliedzot, bija piecēlušies un nesapratnē nolūkojās viņā, atkal nokrita ceļos.

Ļāvis tiem brīdi pagulēt, Igolkins piecēlās un, pagriezis seju pret uguni, skaļā balsī sāka dziedāt jautru matrožu dziesmiņu. Pirmatnējie cilvēki pielīda tuvāk un lielā aplī novietojās ap ugunskuru, apmainīdamies atsevišķiem izbrīnās izsaucieniem. Acīm redzot viņu gūstekņi līdz šim kaut ko tamlīdzīgu nebija darījuši.

Makšejevs saskaitīja ap piecdesmit pieaugušo, no kuriem vairums bija sievietes. Dažāda vecuma pusaudžu un bērnu bija daudz vairāk. Tie stāvēja un sēdēja aiz pieaugušo apļa, un no viņu sejām varēja jaust, ka Igolkina dziesma tiem sagādā lielu prieku, toties pieaugušos tā pārsteidza un pat biedēja.

Apmēram desmit minūtes padziedājis, Igolkins atkal pacēla rokas, bet tad kopā ar Borovoju, kas dziesmas laikā bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, devās uz savu telti. Klausītāji sāka izklīst pa savējām. Bet divi sievietes piegāja pie gūstekņu telts un apsēdās pie tās ieejas, acīm redzot lai apsargātu to miegu.

Nometne drīz apklusa. Tukšā apļa vidū sprakšķēja tikai dziestošais ugunskurs.

Kaštanovs un Makšejevs atgriezās pie saviem ceļabiedriem, pastāstīja Visu redzēto un dzirdēto un kopīgi apsprieda biedru atbrīvošanas plānu.

GŪSTEKŅU ATBRĪVOŠANA

Labi izgulējušies, ceļotāji sakrāva mantas uz nartām un sagatavoja visu, lai nekavējoties dotos ceļā. Tad viņi devās uz mežoņu nometni, paņēmuši līdzi apģērbus un apavus gūstekņiem, viņu bises un dāvanu sainīšus mežoņiem. Tuvojoties klajumam, viņi izdzirda no turienes atskanam kliedzienus un suņu rejas. Acīm redzot cilvēki vēl nebija aizgājuši. Tāpēc ceļotāji slēpdamies aizgāja līdz mežmalai un aiz krūmiem sāka novērot.

Viņi ieraudzīja, ka visā nometnē valda liela burzma. Aplis starp teltīm bija mednieku pilns. Sievietes nesa šķēpus, lokus, saspraudes, siksnu saišķus. Starp pieaugušajiem visur jaucās bērni, aizskāra ieročus, saņēma dunkas, spiedza un auroja. Pusaudži izmēģināja lokus, apskatīja šķēpus un, pārbaudīdami to asumu, jokodamies cits citu durstīja. Ap piecpadsmit suņu, kuros nebija grūti pazīt ekspedicijai piederīgos, bet pa daļai atjaucētus dzīvniekus, uzturējās ārpus apļa, nomaļus no teltīm, acīm redzot gatavodamies medniekus pavadīt, un gaidīdami plosījās un cits ar citu kodās.