Plutonija

Nolēma turpināt ceļu pa upīti, rūpīgi pārlūkojot meža klajumus ik piecpadsmit — divdesmit kilometru atstarpē. Tādu pārgājienu dienā acīm redzot veica ar visām iedzīves grabažām apkrautā orda, kas tāpēc virzījās uz priekšu ļoti lēnām. Šo klajumu mežmalās varēja saglabāties sagūstīto biedru atstātās zīmītes.

Tās pašas dienas pievakarē tiešām uzgāja lielu klajumu un kādā krūmā ar diegu piesietu zīmīti. Biedri rakstīja:

Noejam ap divdesmit kilometru dienā, gan pa meža takām upītes tuvumā, gan tieši pa ūdeni, kas ir ļoti auksts un vietām sniedzas līdz ceļiem. Tomēr šiem cilvēkiem tas ir tīrais nieks. Mums atdeva daļu apģērba, bet nakts apmetnēs atkal atņem un iedod zvērādas, lai paglābtos no aukstuma. Teltis viņi pārgājienā neuzstāda, bet pārguļ zem krūmiem. Mēs glābjamies, tikai pateicoties ugunskuram, ko pēc kārtas kuram visu laiku, kamēr stāvam uz vietas.

Borovojs.

Nākošajā dienā nogāja četrdesmit kilometru, bet nevienu zīmīti neatrada. Varbūt, ka to bija norāvis vējš vai arī nopurinājis kāds zvērs.

Nogāja vēl vienu dienu, un pēc pusdienas atpūtas atkal atrada šāda satura zīmīti:

Cilvēki noņem mūsu zīmītes no krūmiem, ja tās ievēro, un glabā kā talismanus. Viņi domā, ka mēs tās atstājam upurim ļaunajam garam, kas atnes ziemas aukstumu un sniegu. Tāpēc mums izdodas atstāt zīmītes tikai retos gadījumos, bet ceļā pie pašas upītes mēs uzspraudīsim uz zariņiem tukšus papīriņus, lai jūs zinātu, ka esam aizgājuši. Kad sasniegsiet apvidu, kur sniega vairs nebūs un upīte nebūs aizsalusi, esiet sevišķi uzmanīgi. Mēs domājam, ka tur orda apmetīsies uz ilgu laiku.

Borovojs.

Tā viņi gāja vēl sešas dienas, paretam atrazdami zīmītes ar dažiem vārdiem, bet visbiežāk krūmos gar upīti baltus papīriņus. Gājiena desmitajā dienā sniega kārta bija kļuvusi ļoti plāna, bet ledus upītē zem kājām reizēm iebrikšķējās. Temperatūra tikai turējās vienu vai divi grādi zem nulles. Nākošajā dienā vajadzēja upīti pamest, jo ledus bija kļuvis ļoti plāns un vietām bija pavērušies lieli lasmeņi. Ceļotāji sameklēja taku, kas aizvijās gar mežu, gan gar upītes krastu, un turpināja iet pa to.

Beidzot, ceļojuma divpadsmitajā dienā, nelielas sniega kupenas bija sastopamas tikai zem krūmiem un mežā, tā ka nartas vajadzēja vilkt pa kritušām lapām, kas klāja taku. Pirms pusdienas atkal atrada zīmīti, kurā ziņoja, ka viena pārgājiena attālumā jābūt lielam klajumam, kur orda pošas apmesties pārziemot, ja smiegs to neaizraidīs tālāk.

Tagad vajadzēja divkārt uzmanīties, lai nejauši neuzdurtos cilvēkiem, kas varēja klaiņot savas apmetnes apkārtnē. Viens no ceļotājiem ar Ģenerāli gāja nartām pa priekšu kā izlūks.

Naktsguļai apmetās nelielā klajumā pie upītes. Pēc vakariņām Makšejevs un Kaštanovs devās izlūkot. Nogājuši apmēram trīs kilometrus, viņi izdzirda priekšā kaut kādu troksni, atsevišķus kliedzienus un piesardzīgi aizzagās līdz liela klajuma malai. Pretējā pusē viņi ieraudzīja pirmatnējo cilvēku nometni.

Tā sastāvēja no divpadsmit koniskām teltīm, kas bija darinātas no kārtīm, ko sedza zvērādas, un bija novietotas aplī ar nelielām atstarpēm cita no citas. Apļa vidū pacēlās trīspadsmitā, mazāka apmēra telts, pie kuras dega ugunskurs. Nebija šaubu, ka šajā teltī mita sagūstītie biedri. Pēc pārējo telšu apmēriem Makšejevs aplēsa, ka orda sastāv apmēram no simts pieaugušiem cilts locekļiem.

Aplī starp teltīm bija redzami vienīgi bērni, kas lielāko tiesu skraidīja četrrāpus un atgādināja melnus pērtiķus bez astēm. Viņi rotaļājās, lēkāja, plosījās un ķildojās, griezīgi spiegdami. Pie kādas telts ieejas sakrustotām kājām sēdēja pieaudzis vīrietis, kas arī līdzinājās pērtiķim. Binoklī varēja saskatīt, ka tā ķermeni klāja tumši mati. Viņa seja atgādināja australieti, bet ar vēl vairāk izvirzītiem žokļiem un ļoti zemu pieri. Sejas krāsa bija sarkanbrūna. Zem zoda melnoja neliela bārda, kas arī norādīja, ka tas ir vīrietis.