Profesora Dovela galva

Viens no atvestajiem bija transporta kustī­bas straumē bojā gājuša trīsdesmit gadus veca strādnieka līķis. Viņa varenais ķerme­nis bija sadragāts. Puspievērtajās stiklaina­jās acīs sastingušas izbailes.

Profesors Kerns, Lorāna un Džons baltos virsvalkos darbojās gar līķiem.

— Bija vēl daži līķi, — stāstīja profesors Kerns. — Kāds strādnieks bija nokritis no stalažām. Es to izbrāķēju. Viņam no satri­cinājuma varēja būt bojātas smadzenes. Izbrāķēju arī pāris pašnāvniekus, kas noin- dējušies. Šis puisis bija piemērots. Un vēl šī… nakts skaistule,

Viņš ar galvas mājienu norādīja uz sie­vietes līķi ar skaistu, bet pavītušu seju. Uz sejas bija saglabājušās sārtā smiņķa un grima zīmuļa pēdas. Seja bija mierīga. Tikai uz augšu savilktās uzacis un puspavērtā mute pauda bērnišķu izbrīnu.

— Dziedātāja no bāra. Piedzērušu apašu strīda laikā viņu nogalinājusi nomaldījusies lode. Taisni sirdī — jūs redzat? Gribēdams tā netrāpīsi.

Profesors Kerns strādāja veikli un noteikti. Galvas tika atdalītas no ķermeņiem, līķi aiz­nesti.

Vēl dažas minūtes — un galvas jau bija novietotas uz augstiem galdiņiem. Rīklē, vēnās un miega artērijā tika ievadītas cauru­lītes.

Kerns bija patīkami uzbudinātā jutoņā. Tuvojās viņa triumfa brīdis. Par veiksmi viņš nešaubījās.

Uz profesora Kerna paredzēto lekciju un demonstrējumiem zinātniskajā biedrībā bija uzaicināti zinātnes korifeji. Veiklas rokas vadīta, prese jau iepriekš publicēja rakstus, kuros cildināja profesora Kerna zinātnieka ģēniju. Žurnāli ievietoja viņa portretus. Kerna 'lekciju, kuras laikā viņš demonstrēs savu apbrīnojamo eksperimentu rezultātu — atdzīvinātas mirušu cilvēku galvas —, uz­skatīja par nacionālās zinātnes triumfu.

Līksmi svilpodams, profesors Kerns nomaz­gāja rokas, aizpīpēja cigāru un pašapmieri­nāti noraudzījās uz galvām.

—    He, he! Uz šķīvja nonākusi ne tikai Jāņa Kristītāja, bet arī pašas Salomes galva. Tikšanās nebūs slikta. Atliek tikai atgriezt krānu, un … mirušie atdzīvosies. Nu ko, jaunkundz? Atdzīviniet! Atgrieziet visus trīs krānus. Šajā lielajā cilindrā atrodas saspiests gaiss, nevis inde, he-he …

Lorānai jau sen tas nebija jaunums. Taču viņa ar gandrīz neapzinātu viltību neko neiz­rādīja.

Kerns sadrūma un pēkšņi kļuva nopietns. Piegājis Lorānai cieši klāt, viņš, noskaldī­dams katru vārdu, sacīja:

—    Taču es lūdzu jūs profesoram Dovelam gaisa krānu neatgriezt. Viņam ir… bojātas balss saites un …

Uztvēris Lorānas neuzticīgo skatienu, viņš dusmīgi piemetināja:

—    Lai kā arī tas būtu … es jums aizlie­dzu. Ja jūs negribat iedzīvoties lielās nepa­tikšanās, esiet paklausīga!

Kerns kļuva atkal jautrāks, viņš gari stiepti nodziedāja «Pajaci» motīvu:

—   Mēs tagad sākam.

Lorāna atgrieza krānu.

Vispirms dzīvības zīmes izrādīja strād­nieka galva. Tikko jaušami nodrebēja plaksti. Redzokļi noskaidrojās.

—   Cirkulācija ir. Viss noris labi…

Pēkšņi galvas skatiens mainīja virzienu

un pavērsās pret logu. Lēnām atgriezās apziņa.

—   Dzīvo! — Kerns jautri iesaucās. — Pa­stipriniet gaisa pieplūdi!

Lorāna atgrieza krānu vairāk.

Gaiss kaklā iesvilpās.

—   Kas tas? … Kur es atrodos? … — galva neskaidri izdvesa.

—   Slimnīcā, mans draugs, — teica Kerns.

—   Slimnīcā? … — galva paskatījās ap­kārt, pavērās lejup un ieraudzīja zem sevis tukšumu.

—   Bet kur tad ir manas kājas? Kur manas rokas? Kur ir mans ķermenis?

—  Tā vairs nav, balodīt. Tas ir sašķaidīts drumstalās. Neskarta palika vienīgi galva, rumpi nācās nogriezt.

—   Kā tā — nogriezt? Nu nē, es neesmu ar mieru. Kas tad tā par operāciju? Kam es tāds derēšu? Ar galvu vien nenopelnīsi ne kumosa maizes. Man ir vajadzīgas rokas. Bez rokām un bez kājām mani neviens darbā nepieņems … Iziesi no slimnīcas … Tfu! … Nav jau uz kā iziet. Ko nu lai iesāk? Est un dzert vajag. Jūsu slimnīcas es pazīstu. Drusku paturēsit, pēc tam patrenksit: sak, izārstējām. Nē, es neesmu ar mieru, — viņš atkārtoja.

Viņa izloksne, platā, iedegusī, ar vasaras raibumiem klātā seja, matu sasukājums, zilo acu naivais skatiens — viss liecināja, ka viņš ir laucinieks.

Trūkums bija atrāvis viņu no dzimtajiem laukiem, pilsēta saplosīja viņa jauno, vese­līgo augumu.

—   Varbūt vismaz kaut kādu pabalstu iedos? … Bet kur ir tas? … — pēkšņi viņš atcerējās, un acis plati iepletās.

—   Kas?

—   Nu tas … kas mani sabrauca … Te tramvajs, tur cits tramvajs, te automobilis, bet viņš taisni man virsū …

—   Neuztraucieties. Viņš dabūs, ko pelnī­jis. Smagās automašīnas numurs ir pierak­stīts: četri tūkstoši septiņi simti vienpadsmit, ja tas jūs interesē. Kā jūs sauc? — jautāja profesors Kerns.

—   Mani? Sauca par Tomā. Tomā Bušs, tā mani sauca.

—   Nu tad klausieties, Tomā … Jums nekā netrūks, un jūs necietīsit ne salu, ne badu, ne slāpes. Jūs neizmetīs uz ielas, nebaidie­ties.

—   Vai tacl mani par velti ēdinās jeb vai par naudu gadatirgū rādīs?

—   Rādīt rādīsim, taču ne gadatirgos. Zinātniekiem parādīsim. Bet tagad atpūtie­ties. — Paskatījies uz sievietes galvu, Kerns norūpējies piebilda: — Salome liek ilgi gai­dīt uz sevi.

—Ko, vai arī tā galva ir bez ķermeņa? — Tomā galva jautāja.