Profesora Dovela galva

—   Kā redzat, lai jums nebūtu garlaicīgi, mēs papūlējāmies uzaicināt kompānijā jaun­kundzi … Lorāna, aizgrieziet gaisa krānu, lai viņš ar savu pļāpāšanu netraucē.

Kerns izņēma no sievietes galvas nāss ter­mometru. ,

—   Temperatūra ir augstāka nekā līķim, taču joprojām zema. Atdzīvošanās noris lēni…

Laiks gāja. Sievietes galva neatdzīvojās. Profesors Kerns sāka uztraukties. Viņš stai­gāja pa laboratoriju, brīdi pa brīdim palūko­jās pulkstenī, un katrs viņa uz grīdas akmens plāksnēm spertais solis skaļi atbal­sojās lielajā telpā.

Tomā galva neizpratnē skatījās viņā un bez skaņas kustināja lūpas.

Beidzot Kerns piegāja pie sievietes galvas un uzmanīgi aplūkoja kaučuka caurulīšu stikla uzgaļus, kas bija ievadīti miega artē­rijā.

—   Vaina būs šeit. Šī caurulīte artērija ieiet pārāk brīvi un tāpēc cirkulācija ir lēna. Pasniedziet platāku caurulīti!

Kerns apmainīja caurulīti, un pēc dažām minūtēm galva atdzīvojās.

Brikes — tā sauca sievieti — galva uz savu atdzīvināšanu reaģēja vētraināk. Pilnīgi atguvusi samaņu un spēju runāt, viņa sāka aizsmakušā balsī kliegt un lūgt, lai viņu labāk nogalinot nekā liekot dzīvot tādai kroplei.

—   Ai, ai, ai! … Mans' ķermenis … mans nabaga ķermenis! … Ko jūs esat izdarījušļ ar mani? Glābiet mani vai arī nogaliniet! Es nevaru dzīvot bez ķermeņa!… Ļaujiet man uz to kaut vai paskatīties … nē, nē — ne­vajag. Tas ir bez galvas… Kādas šaus­mas! … Kādas šausmas!…

Mazliet nomierinājusies, viņa teica:

—   jūs sakāt, ka esat mani atdzīvinājis. Ēs esmu neizglītota, taču zinu, ka galva nevar dzīvot bez ķermeņa. Kas tas ir — brīnums vai burvestība?

—   Ne viens, ne otrs. Tas ir zinātnes sasniegums.

—   Ja jūsu zinātne spēj darīt tādus brīnu­mus, tad tai jāvar vēl vairāk. Pielieciet man jaunu ķermeni! Stulbenis Zoržs ietrieca manī lodi … Taču ne mazums meiteņu ielaiž sev lodi pierē. Atgrieziet kādai ķermeni un savie­nojiet ar manu galvu. Tikai vispirms ķer­meni parādiet man. Bet tā es nevaru … Sie­viete bez ķermeņa.. . Tas ir sliktāk nekā vīrietis bez galvas, — un, vērsdamās pie Lorānas, viņa lūdza:

—   Esiet tik laipna, iedodiet ma4i spoguli.

Skatīdamās spogulī, Brike ilgi un pamatīgi sevi pētīja.

—   Šausmas!… Vai es varu jūs lūgt sakār­tot man matus? Es nevaru pati sev uztaisīt frizūru.

—   Jums, Lorāna, nā'ks klāt jauns darbs, — Kerns iesmējās. — Attiecīgi tiks paaugsti­nāta arī jūsu alga. Man laiks doties prom.

Viņš paskatījās pulkstenī un, pienācis Lorānai klāt, čukstēja:

—   Viņu klātbūtnē, — viņš ar skatienu norādīja uz galvām, — ne vārda par pro­fesora Dovela galvu! …

Kad Kerns izgāja no laboratorijas, Lorāna devās apciemot profesora galvu.

Dovela acis skumji raudzījās viņai pretī. Lupās bija sāpīgs smaids.

—   Manu nabaga nelaimīgo profesor! — čukstēja Lorāna. — Bet drīz jūs tiksit atriebts!

Galva savilka uzacis. Lorāna atgrieza gaisa krānu.

—   Labāk pastāstiet, kā norisēja eksperi­ments, — tikko jaušami smaidīdama, galva teica.

GALVAS UZJAUTRINĀS

Tomā un Brikes galvām bija vēl daudz grūtāk pierast pie jaunā eksistences veida nekā Dovela galvai. Dovela smadzenes tagad nodarbināja tās pašas zinātniskās problē­mas, kas viņu interesēja senāk. Tomā un Brike bija vienkārši cilvēki, un bez ķermeņa viņu dzīvei trūka jēgas. Pilnīgi saprotams, ka drīz viņiem kļuva garlaicīgi.

—   Vai tad tā ir dzīve? — sūdzējās Tomā. — Nīksti kā celms. Visas sienas līdz pat pē­dējai šķirbiņai esi izpētījis . ..

«Zinātnes gūstekņu» — kā Kerns viņus jokodams dēvēja — nomāktais garastāvoklis profesoru darīja nemierīgu. No garlaicības galvas varēja sākt nīkuļot, pirms vēl pie­nāks viņu demonstrēšanas diena.

Profesors Kerns visādi centās tās izklaidēt. Viņš sagādāja kinoaparātu, un Lorāna ar Džonu vakaros rīkoja kinoseansus. Par ek­rānu kalpoja laboratorijas baltā siena.

Tomā galvai īpaši patika komiskās filmas ar Carlija Caplina un Montija Benksa pieda­līšanos. Raugoties viņu dēkās, Tomā uz laiku aizmirsa par savu nevarību. No viņa kakla izlauzās pat kaut kas līdzīgs smiekliem, bet acis pierietēja asarām.

Tad Benkss beidza lēkāt, un uz istabas baltās sienas parādījās fermas attēls. Maza meitenīte baro cāļus. Klukstoša vista gādīgi cienā savus mazulīšus. Uz kūts fona jauna, veselīga sieviete slauc govi, ar elkoni atgai­ņādama telēnu, kas grūž purnu pie tesmeņa.

Jautri mādams ar asti, aizskrien pinkains suns, aiz viņa parādās zemnieks. Viņš ved aiz iemauktiem zirgu.

Tomā pēkšņi nosēcās neparasti augstā, ne­dabiskā balsī un iekliedzās:

—   Nevajag! Nevajag…

Džons, darbodamies gar aparātu, uzreiz nesaprata, kas par lietu.

—   Pārtrauciet demonstrēšanu! — iesaucās Lorāna un pasteidzās iedegt gaismu. Izbalē­jušie attēli kādu brīdi vēl mijās, līdz beidzot izgaisa. Džons izslēdza projekcijas aparātu.

Lorāna paskatījās uz Tomā. Viņa acīs mir­dzēja asaras, bet tās vairs nebija smieklu asaras. Platā seja bija savilkusies apvainota bērna grimasē, mute saviebta.

—   Tāpat kā pie mums … uz laukiem… — viņš šņukstēdams izdvesa. — Govs … vis­tiņa … Pagalam, tagad viss pagalam …