Profesora Dovela galva

—   Bet tad jau jūs vairs nebūsit sieviete. Jūs pārvērtīsities par vīrieti. Jums izaugs ūsas un bārda, pārmainīsies arī balss. Vai jūs negribētu pārvērsties par vīriefi? Dau­dzas sievietes nožēlo to, ka nav piedzimušas par vīriešiem …

—  Tās droši vien ir sievietes, kam vīrieši nav pievērsuši uzmanību. Tādām, protams, . būtu izdevīgāk, ja viņas pārvērstos par vīrie­šiem. Bet man … man to nevajag. — Un Brike lepni uzrāva savas skaistās uzacis.

—   Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs paliksit sieviete. Es papūlēšos sameklēt jums atbil­stošu ķermeni.

—  Ai, profesor, es būšu jums bezgalīgi pateicīga. Vai to varētu izdarīt jau šodien? Es iedomājos, kas tas būs par efektu, kad atkal atgriezīšos «Šanuārā» …

—   Tik ātri tās lietas neiet.

Brike turpināja pļāpāt, bet Kerns jau bija piegājis pie Tomā un vaicāja:

—   Kā klājas, draudziņ?

Tomā profesora un Brikes sarunu nebija dzirdējis. Iegrimis pārdomās, viņš drūmi pa­skatījās Kernā un neko neatbildēja.

Kopš Kerns bija apsolījis Brikei jaunu ķermeni, viņas garastāvoklis krasi izmainī­jās. Elles mošķi viņu pārstāja vajāt. Par aiz­kapa valstību viņa vairs nedomāja. Visas vi­ņas domas saistījās ap gaidāmo šīs zemes dzīvi. Lūkodamās spogulī, Brike uztraucās par to, ka seja novājē un āda gūst dzeltenīgu nokrāsu. Viņa nomocīja Lorānu, likdama vei­dot sev matus, taisīt frizūru un grimēt seju.

—   Profesor, vai es tiešām palikšu tik vāja un dzeltena? — viņa uztraukti jautāja.

—  Jūs kļūsit skaistģķa nekā bijāt, — Kerns viņu nomierināja!

—   Nē, ar krāsām te neko nevar līdzēt, tas ir pašapmāns, — viņa sacīja pēc profesora aiziešanas. — Lorānas jaunkundz, mēs seju apmazgāsim ar aukstu ūdeni un masēsim. Pie acīm un no deguna līdz lūpām man pa­rādījušās jaunas grumbiņas. Ja krietni ma­sētu, es domāju, tās pazustu. Kāda mana draudzene … Ak jā, es taču aizmirsu pavai­cāt, vai jūs sameklējāt pelēko zīda audumu kleitai? Pelēka krāsa man ļoti piestāv. Un vai modes žurnālus atnesāt? Lieliski! Cik žēl, ka vēl nevar sākt uzlaikošanu. Es nezinu, kāds augums man būs. Būtu labi, ja viņš sadabūtu' slaidāku, ar šauriem gurniem … Atveriet žur­nālu!

Viņa iedziļinājās sieviešu tērpu skaistuma noslēpumos.

Profesora Dovela galvu Lorāna neaizmirsa.

Viņa tāpat kā agrāk galvu apkopa un no rītiem lasīja priekšā, bet sarunām neatlika laika, lai gan Lorāna vēl par daudz ko gri­bēja parunāt ar profesoru Dovelu. Viņa aiz­vien vairāk pārpūlējās un kļuva nervoza. Brikes galva viņai nedeva miera ne uz brīdi. Dažreiz Lorānai nācās pārtraukt lasīšanu un steigties pie Brikes tikai tāpēc vien, lai sakārtotu kādu izirušu sprogu un atbildētu, vai viņa bijusi veļas veikalā.

— Bet jūs taču nezināt sava auguma iz­mērus, — niknumu valdīdama, sacīja Lorāna un, uz ātru roku sakārtojusi Brikes cirtas, steidzās pie Dovela galvas.

Doma par drosmīgo eksperimentu Kernu bija aizrāvusi.

Gatavodamies šai sarežģītajai operācijai, Kerns cītīgi strādāja. Viņš bieži ieslēdzās is­tabā kopā ar profesora Dovela galvu un ilgi ar viņu sarunājās. Pie labākās gribas viņš nevarēja iztikt bez profesora Dovela padoma. Dovels norādīja viņam uz virkni dažādu grūtību, par kurām Kerns nebija iedomājies un kas varēja ietekmēt eksperimenta rezultā­tus. Dovels ieteica vispirms izdarīt dažus eksperimentus ar dzīvniekiem un vadīja šo darbu. Un — tāds reiz bija profesora Dovela intelekta spēks — viņš pats ārkārtīgi ieinte- * resējās par gaidāmo eksperimentu. Dovela galva pat kļuva it kā mundrāka. Viņa domas darbojās neparasti skaidri.

Par tik lielu Dovela palīdzību Kerns bija reizē apmierināts un neapmierināts. Jo tālāk uz priekšu virzījās darbs, jo vairāk viņš pār­liecinājās, ka bez Dovela galā netiktu. Un savu patmīlību Kerns mierināja vienīgi ar to, ka šo jauno eksperimentu realizēs viņš pats.

—   Jūs esat mirušā profesora Dovela cie­nīgs pēctecis, — ar tikko jaušamu ironisku smaidu viņam reiz sacīja Dovela galva.

—   Ak, kaut es šajā darbā varētu ņemt aktī­vāku līdzdalību!

Tas nebija ne lūgums, ne smalks mājiens. Dovels pārāk labi zināja, ka Kerns negribēs, neuzdrošināsies dot viņam jaunu ķermeni.

Kerns sabozās, bet izlikās, it kā nebūtu dzirdējis šo izsaucienu.

—   Nu, tā, eksperimenti ar dzīvniekiem vainagojušies panākumiem, — viņš teica.

—   Es operēju divus suņus. Nogriezis abiem galvas, es piešuvu viena suņa galvu otra rumpim. Abi ir veseli, šuvju vietas kaklā sa­dzīst.

—   Kā jūs viņus barojat?

—   Pagaidām vēl mākslīgi. Caur muti dodu vienīgi dezinficējošu šķīdumu ar joda pie­maisījumu. Taču drīz pāriešu uz normālu barošanas veidu.

Pēc dažām dienām Kerns paziņoja:

—   Suņi ēd normāli. Pārsēji ir noņemti, un es domāju, ka pēc divām trim dienām viņi varēs skriet.

—       Pagaidiet vēl kādu nedēļu, — galva ieteica, — jauni suņi strauji purina galvu, un šuves var iet pušu. Neforsējiet. — «Laurus plūkt paspēsit,» galva gribēja vēl piebilst, bet savaldījās. — Un vēl kāda lieta: turiet suņus dažādās telpās. Abi kopā viņi sāks plosīties un var paši sev nodarīt pāri.