Profesora Dovela galva

—   Taču ko jūs pavēlēsit ar sevi darīt, daiļā atriebēja? Jūs diemžēl piederat tai ļaužu sugai, kas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā un taisnības labad gatavi nest mocekļa ērkšķu kroni. Jūs esat trausla, nervoza, jūtīga, bet jūs nevar iebiedēt. Vai man jūs nogalināt? Šodien pat, tūlīt? Slepkavības pēdas man izdosies likvidēt, taču mazliet ar to tomēr Vajadzēs noņemties. Bet laiks man ir dārgs. Jus uzpirkt? Tas ir grūtāk nekā jūs iebie­dēt … Nu, sakiet, ko man ar jums iesākt?

—   Lai viss paliek tāpat kā bijis… līdz šim laikam es taču jūs neesmu nodevusi.

—   Un nenodosit?

Lorāna ar atbildi vilcinājās, pēc tam atbil­dēja klusi, bet nelokāmi:

—   Nodošu.

Kerns piecirta kāju.

—   U, cik spītīgs skuķis! Tad, lūk, ko es jums teikšu. Tūliņ sēstieties pie mana rak­stāmgalda. Nebaidieties, es vēl netaisos jūs ne žņaugt, ne indēt. Nu, sēstieties taču.

Lorāna neizpratnē palūkojās viņā, pado­māja un apsēdās atzveltnes krēslā pie rak­stāmgalda.

—   Galu galā, jūs man esat vajadzīga. Ja es jūs tagad nogalināšu, man nāksies pieņemt vietnieci vai vietnieku. Man nav garantijas, ka jūsu vietā negadīsies kāds šantāžists, kas, atklājis Dovela galvas noslēpumu, sāks no manis izspiest naudu, lai gala rezultātā tomēr mani nodotu. Jūs es vismaz pazīstu … Nu, tā, rakstiet: «Dārgo māmiņ — vai kā jūs tur saucat savu māti —, manis kopto slimo cilvēku veselības stāvoklis prasa, lai es ilgu laiku neizietu no profesora Kerna mājas …»

—  Jūs gribat man laupīt brīvību? Aizturēt savā mājā? — Loiāna sašutusi jautāja un nerakstīja.

—   Tieši tā, mana cēlā palīdze.

—  Tādu vēstuli es nerakstīšu, — Lorāna noteikti paziņoja.

—   Diezgan! — Kerns pēkšņi iesaucās tā, ka notinkšķēja pulksteņa atspere. — Saprotiet taču, ka citas izejas man nav. Galu galā, neesiet stulbene.

—   Pie jums es nepalikšu, un šo vēstuli nerakstīšu!

—   Ak tā! Nu, labi. Varat vākties uz visām četrām debess pusēm! Taču, pirms no šejienes iziesit, jūs kļūsit lieciniece, kā es izdzēsīšu profesora Dovela galvai dzīvību un pašu galvu izkausēšu ķīmiskā šķīdinājumā. Ejiet tad un kliedziet pa visu pasauli, ka pie raanis esat redzējusi Dovela galvu. Jums neviens neticēs. Par jums smiesies. Taču sargieties! Jūsu nodevību es neatstāšu bez atmaksas. Nu, tad ejam!

Kerns sagrāba Lorānu aiz rokas un vilka uz * durvju pusi. Fiziski viņa bija pārāk nespēcīga, lai spētu pretoties šādai rupjai varai.

Kerns atrāva durvis, ātri izgāja cauri Tomā un Brikes istabai un iegāja telpā, kur atradās profesora Dovela galva.

Dovels bija pārsteigts par šo neparasto vizīti. Bet Kerns, nepievērsdams galvai uzma­nību, ātri piegāja pie aparātiem un strauji aiztaisīja asins piegādes balona aizgriezni.

Galvas acis neizpratnē, bet mierīgi parau­dzījās uz krāna pusi, pēc tam paskatījās uz Kernu un samulsušo Lorānu. Gaisa krāns bija aizgriezts, un galva nespēja runāt. Tā tikai kustināja lūpas, un Lorāna, kas bija pieradusi sadedzinājis krematorijā. Sados gadījumos krematorija ir loti izdevīga.

Kerns pazvanīja. Ienāca Džons.

—   Džon, tu aizvedīsi Lorānas jaunkundzi uz balto istabu, no kuras paveras skats uz dārzu. Tā kā sagaidāms lielāks darbs, Lorā­nas jaunkundze pārnāk dzīvot manā mājā. Pajautā, kas jaunkundzei vajadzīgs, lai ērtāk iekārtotos, un sagādā visu nepieciešamo. Visu vari manā vārdā pasūtīt pa telefonu no veika­liem. Rēķinu es apmaksāšu. Nepiemirsti pasū­tīt jaunkundzei pusdienas.

Atvadījies Kerns aizgāja.

Džons pavadīja Lorānu uz viņai ierādīto istabu.

Kerns nebija melojis: istaba patiešām bija loti laba — gaiša, plaša un mājīgi iekārtota. Caur milzīgo logu varēja redzēt dārzu. Taču pats drūmākais cietums nebūtu atstājis nomā­cošāku iespaidu kā šī gaišā, greznā istaba. Kā nemaņā Lorāna aizvilkās līdz logam un paska­tījās dārzā.

«Otrais stāvs … augstu … no šejienes neaizbēgsi…» viņa domāja. Turklāt, ja arī varētu aizbēgt, viņa to nedarītu, jo tas būtu tikpat kā nāves spriedums Dovela galvai.

Lorāna nespēkā noslīga uz kušetes un iegrima smagās pārdomās. Viņa nevarēja pateikt, cik ilgi tā bija sēdējusi.

—   Galds klāts, — viņa kā pa sapņiem izdzirda Džona balsi un atvēra nogurušos plakstus.

Pateicos, es neesmu izsalkusi, lūdzu, novāciet ēdienus. .

Izdresētais sulainis bez vārda runas izpil­dīja pavēli un aizgāja.

Lorāna atkal ieslīga pārdomās. Kad pretē­jās mājas logā iedegās' gaisma, viņai uzmā­cās tāda vientulības sajūta, ka viņa nolēma tūliņ apciemot galvas. Jo sevišķi Marijai gri­bējās redzēt Dovela galvu.

Lorānas negaidītā vizīte ārkārtīgi ieprieci­nāja Brikes galvu.

—        Beidzot! — viņa iesaucās. — Vai ir jau klāt? Vai atnesa?

—   Ko?

—       Manu ķermeni, — Brike to sacīja tada tonī, it kā runa ietu par jaunu tērpu.

—        Nē, vēl nav atnesuši, — nevijus pasmai­dījusi, atbildēja Lorāna. — Taču drīz atnesīs, tagad jau jums ilgi vairs nebūs jāgaida.

—   Ai, kaut tas notiktu ātrāk! …

—       Bet vai arī man piešūs jaunu ķer­meni? — vaicāja Tomā.

—       Jā, protams, — Lorāna viņu nomieri­nāja. — Un jūs būsit tikpat veselīgs un stiprs kā senāk. Jūs sakrāsit naudu, atgriezīsities uz laukiem un apprecēsit savu Mariju.