Profesora Dovela galva

eksponāts aizbēdzis

Beidzot Brikes dzīvē pienāca lielā diena. Viņai noņēma pēdējos pārsējus, un profesors Kerns atļāva tai celties.

Brike piecēlās un, balstīdamās uz Lorānas roku, mazliet pagājās pa istabu. Viņas kus­tības bija nedrošas un it kā saraustītas. Daž­brīd dīvaini bija viņas žesti: līdz zināmai robežai roka kustējās vienmērīgi, tad it kā apstājās, noraustījās, līdz beidzot kustība at­kal izlīdzinājās.

— Tas viss pāries, — Kerns pārliecināti teica.

Viņu nedaudz uztrauca vienīgi nelielais ievainojums Brikes pēdā. Rēta dzija lēnām.

Taču pamazām tā bija sadzijusi tiktāl, ka Brike nejuta pat sāpes, sperot soli ar slimo kāju. Pēc dažām dienām Brike jau mēģināja dejot.

—   Es nesaprotu, kas tas ir, — viņa teica. — Dažas kustības man iznāk brīvi, ar citām iet grūti. Droši vien es vēl neprotu pārvaldīt savu jauniegūto ķermeni… Taču tas ir lie­lisks! Paskatieties uz manām kājām, Lorā­nas jaunkundz. Arī auguma garums ir ļoti labs. Vienīgi šīs rētas uz kakla … Nāksies tās aizsegt. Toties dzimumzīme uz pleca ir burvīga, vai nav tiesa? Es uzšūšu tērpu ar tādu piegriezumu, lai to varētu redzēt… Nēr ar savu augumu es esmu pilnīgi apmierināta.

«Ar savu augumu!» Lorāna domāja. «Na­baga Andželika Gaja!»

Viss, ko Brike sevī tik ilgi bija apslāpējusi, pēkšņi izlauzās" uz āru. Viņa nomocīja Lo­rānu ar prasībām, pasūtījumiem, lūgumiem pēc tērpiem, vejas, kurpēm, cepurēm, modes žurnāliem, kosmētikas piederumiem.

Tērptu jaunā, pelēkā zīda kleitā, Kerns ^iņu stādīja priekšā profesoram Dovelam. Tā kā tā bija vīrieša galva, Brike nevarēja no­ciesties, mazliet nepakoķetējusi, un viņa ju­tās loti glaimota, kad Dovela galva nokārca:

—   Lieliski! Jūs teicami esat ticis galā ar savu uzdevumu, es jūs apsveicu, kolēģi!

Kerns ar Briki zem rokas, starodams kā jaunlaulātais, izgāja no istabas.

—      Jaunkundz, lūdzu, sēdieties, — viņš ga­lanti sacīja, kad abi bija ienākuši viņa ka­binetā.

—   Es nezinu, kā lai jums pateicos, profe­sora kungs, — Brike teica, sapņaini nolaiz­dama acis un pēc tam uzmezdama Kernam koķetu skatienu. — Jūs esat izdarījis manā labā tik daudz… Bet man nav ar ko jums atlīdzināt.

—   Tas arī nav vajadzīgs. Es esmu saņē­mis lielāku atlīdzību, nekā jūs domājat.

—   Es ļoti priecājos. — Un Brike apveltīja Kernu ar vēl starojošāku skatienu. — Bet tagad ļaujiet man iet… izrakstīties no slim­nīcas.

—   Kā iet? No kādas slimnīcas? — Kerns uzreiz pat nevarēja saprast.

—   Iet mājās. Es iedomājos par draudze­nēm. Kādu furoru sacels mana ierašanās!

Viņa taisās iet prom! Kerns nepieļāva pat tādu domu. Viņš bija paveicis milzīgu darbu, atrisinājis vissarežģītāko uzdevumu un izda­rījis neiespējamo ne jau tādēļ, lai Brike sa­celtu furoru savās vieglprātīgajās draudze­nēs. Viņš pats gribēja radīt furoru, demon­strējot Briki zinātniekiem. Var jau būt, ka vēlāk viņš dos Brikei arī zināmu brīvību, bet pašreiz par to nebija pat ko sapņot.

—   Diemžēl es jūs nevarēšu atlaist, Brikes jaunkundz. Kādu laiku jums vēl jāpaliek manā mājā, manā uzraudzībā.

—   Kāpēc? Es jūtos lieliski, — rotaļādamās ar roku, viņa iebilda.

—  Jā, bet jums var kļūt sliktāk.

—   Tad es pie jums atnākšu.

—   Atjaujiet labāk man to zināt, kad jūs drīkstēsit no šejienes aiziet, — jau asi no­teica Kerns. — Un neaizmirstiet, kas jūs būtu bez manis.

—   Par to es jums jau pateicos. Taču es neesmu ne meitene, ne verdzene un drīkstu pati par sevi ņoteikt!

«Oho, viņa ir sieviete ar raksturu!» izbrī­nījies nodomāja Kerns.

—   Nu, par to mēs vēl parunāsim, — viņš teica. — Bet pagaidām esiet tik laipna un ejiet uz savu istabu. Džons droši vien ir jau atnesis jums buljonu.

Brike uzmeta lūpu, piecēlās un, Kernā ne­skatīdamās, izgāja.

Brike pusdienoja kopā ar Lorānu viņas is­tabā. Kad Brike ienāca, Lorāna jau sēdēja pie galda. Brike atslīga krēslā un ar labas rokas delnu nevērīgi, graciozi pamāja. Lo­rāna ne vienu vien reizi bija ievērojusi šo žestu un domāja, kam īsti tas pieder: Anže- likai Gajai vai Brikei? Vai tad Anželikas Gajas ķermenī nevarēja saglabāties kustību automātiskums, kas kādreiz nostiprinājies kustību nervos?

Lorānai visi šie jautājumi bija pārāk sa­režģīti.

«Par tiem droši vien ieinteresēsies fizio­logi,» viņa nodomāja.

—  Atkal buljons! Man ir apnikuši šie slim­nīcas ēdieni, — Brike kaprīzi teica. — Es labprāt pašreiz notiesātu duci austeru un uz­

dzertu glāzi šablī. — Viņa iedzēra no tasītes pāris malkus buljona un turpināja: — Profe­sors Kerns man tikko paziņoja, ka viņš vēl dažas dienas nelaidīs mani mājās. Lika drusku pagaidīt! Es neesmu no rāmajām aiti­ņām. Te var nobeigties no garlaicības. Nē, man patīk dzīvot tā, lai viss grieztos kā ka­ruselī. Ugunis, mūzika, ziedi, šampanietis.

Nepārtraukti tarkšķēdama, Brike ātri paēda pusdienas, piecēlās un, piegājusi pie loga, uzmanīgi palūkojās lejup.

— Ar labu nakti, Lorānas jaunkundz, — viņa atgriezusies sacīja. — Es šodien agri likšos gulēt. No rīta, lūdzu, nemodiniet mani. Šajā mājā vislabākais laika kavēklis ir miegs.

Pamājusi ar galvu, viņa iegāja savā is­tabā.