Profesora Dovela galva

Kerns uztraucās arvien vairāk. Tagad viņš baidījās ne vien ( tā, ka Brike izpļāpās par viņa noslēpumiem. Kerns baidījās uz visiem laikiem pazaudēt vērtīgo «eksponātu». Tiesa, viņš varēja iztaisīt otru — no Tomā galvas, taču šis process prasīja laiku un kolosālu spēka patēriņu. Turklāt jaunais eksperiments varēja beigties mazāk veiksmīgi. Atdzīvināta suņa demonstrēšanai, bez šaubām, nebūtu tāda efekta. Nē, Brike ir jāatrod, lai tas maksā ko maksādams. Viņš dubultoja, trīs- kāršoja summu par «aizbēgušā eksponāta» atrašanu.

Katru dienu aģenti viņam paziņoja par meklējumu rezultātiem. Taču šie rezultāti ne­bija iepriecinoši. Brike bija kā zemē ielīdusi.

pabeigta dziesma

Kad Brike, liekot lietā savu jauno, veiklo, lokano un spēcīgo augumu, bija pārrāpusies pāri žogam un tikusi uz ielas, viņa apturēja taksometru un pateica dīvainu adresi:

—   Perlašēzas kapsēta.

Taču, neaizbraukusi līdz Bastīlijas lauku­mam, viņa no taksometra izkāpa un ar nā­kamo devās uz Monmartru. Iesākumam Brike bija paņēmusi Lorānas somiņu, kurā atradās daži desmiti franku. «Vai nav vienalga — viens grēks vairāk vai mazāk; turklāt tas bija nepieciešams,» viņa pati sevi mierināja. Grēku nožēlošanu viņa atlika vēlākam lai­kam. Brike atkal sajuta sevi par pilnvērtīgu, dzīvu, veselu cilvēku, pie tam jaunāku, nekā viņa bija agrāk. Līdz operācijai viņai, pēc sieviešu gadu skaitīšanas rēķina, bija tuvu pie trīsdesmit. Jaunajam ķermenim nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. Šī ķermeņa sekrēcijas dziedzeri atjaunināja Brikes galvu: rieviņas no sejas izzuda, uzlabojās ādas krāsa. «Tagad tik varētu padzīvot,» domāja Brike, sapņaini raudzīdamās mazā spogulītī, ko viņa bija atradusi rokassomiņā.

—  Apturiet te, — viņa pavēlēja šoferim un, nokārtojusi rēķinu, turpināja ceļu kājām.

Pulkstenis bija apmēram četri no rīta. Brike piegāja pie tik pazīstamā kabarē «Sa- nuārs», kur viņa uzstājās tajā liktenīgajā naktī, kad nomaldījusies lode aprāva pus­vārdā viņas dziedāto jautro dziesmiņu. Ka­barē logi vēl bijā spilgti apgaismoti.

Manāmi uztraukta, Brike iegāja pazīsta­majā vestibilā. Nogurušais šveicars, kā li­kās, viņu nepazina. Viņa ātri atvēra sāndur- vis un, šķērsojusi gaiteni, iegāja aktieru telpā, kas atradās blakus skatuvei. Vispirms viņa sastapa Rudo Martu. No bailēm ieklie­gušies, Marta ieslēdzās savā ģērbtuvē. Brike iesmējās un pieklauvēja, taču Rudā Marta neatvēra.

—   O, Bezdelīga! — Brike izdzirda vīrieša* balsi. Sādu iesauku Brike kabarē bija ieman­tojusi tādēļ, ka viņai ļoti garšoja konjaks ar bezdelīgas attēlu uz etiķetes. — Tātad tu esi dzīva? Bet mēs sen tevi uzskatījām p«ar mi­rušu!

Brike atskatījās un ieraudzīja skaistu, ele­ganti ģērbtu vīrieti ar gludi skūtu ļoti bālu seju. Tādas bālas sejas ir cilvēkiem, kas reti uzturas saulē. Tas bija Zans, Rudās Martas vīrs. Par savu profesiju viņš nemīlēja runāt. Viņa draugi un pudeles brāļi uzskatīja, ka nav taktiski izprašņāt par iztikas līdzekļu avotu. Pietika ar to, ka Zanam parasti turē­jās nauda un ka viņš bija «sirds cilvēks». Tajās naktīs, kad Zans atvēra maku, plūda vīna straume un Zans maksāja par visiem,

—   No kurienes tu atlidoji, Bezdelīga?

—   No slimnīcas, — atbildēja Brike.

Baidīdamās, ka viņas jauniegūto ķermeni

varētu atņemt tā īpašnieces radinieki vai draugi, Brike nolēma par neparasto operā­ciju nevienam nestāstīt.

—   Es biju ļoti smagā stāvoklī, — viņa tur­pināja melot. — Mani uzskatīja par mirušu un aizveda pat uz morgu. Taču tur kāds stu­dents, kas apskatīja līķi, sataustīja manā rokā tikko manāmu pulsu. Es biju vēl dzīva. Lode bija gājusi garām pašai sirdij, to ne­skardama. Mani tūliņ aizsūtīja uz slimnīcu, un viss beidzās laimīgi.

—   Lieliski! — iesaucās Zans. — Mūsējie būs briesmīgi pārsteigti. Tavu augšāmcelša­nos vajag apslacīt.

Noklakšķēja atslēga. Aiz durvīm noklausī­jusies šo sarunu, Rudā Marta pārliecinājās par to, ka Brike nav spoks, un atvēra durvis. Draudzenes apkampās un sirsnīgi saskūp­stījās.

—  Tu, Bezdelīga, esi kļuvusi it kā tievāka, slaidāka un graciozāka, — Marta sacīja, ziņ­kārīgi un drusku izbrīnēti apskatīdama tik nejauši ieradušās draudzenes augumu.

—   Pats par sevi saprotams, ka esmu kļu­vusi vājāka, — Brike atbildēja. — Mani ba­roja vienīgi ar buljonu. Slaidāka? Es nopirku sev kurpes ar ļoti augstiem papēžiem. Bez tam arī tērpa piegriezums …

—   Bet kāpēc tu esi atnākusi tik vēlu uz šejieni?

—   Ai, tas ir garš stāsts… Vai tu jau nodziedāji? Varbūt vari kādu brītiņu pasēdēt kopā ar mani?

Marta apstiprinoši pamāja ar galvu. Drau­dzenes apsēdās liela spoguļa priekšā pie tua­letes galdiņa, uz kura bija sakrautas grima zīmuļu un krāsu kastītes, smaržu pudelītes, pūdernīcas, visdažādākās kārbiņas ar adatām un saspraudēm.

Zans apsēdās līdzās, kūpinādams Ēģiptes papirosu.

—   Es aizbēgu no slimnīcas. Visklasiskākā veidā, — paziņoja Brike.

—   Kāpēc?