Profesora Dovela galva

Lorāna sāka rakstīt vēstuli mātei. Visas vēstules Kerns kontrolēja. Lorāna zināja, cik stingri Kerns viņu uzmana, tāpēc pat necen­tās nevienu vēstuli aizsūtīt bez viņa cenzū­ras.

Starp citu, lai neuztrauktu māti, viņa no­lēma tai nerakstīt patiesību par savu pie­spiedu ieslodzījumu, kaut arī izdotos kādu vēstuli aizsūtīt bez Kerna ziņas.

Tajā naktī Lorāna gulēja sevišķi- slikti. Domādama par nākotni, viņa ilgi grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Viņas dzīvība bija briesmās. Ko Kerns uzsāks, lai padarītu viņu nekaitīgu?

Varēja just, ka ari Brikei nenāk miegs. Viņas istabā bija dzirdams apslāpēts trok­snis.

«Uzlaiko jaunos tērpus,» Lorāna nodo­māja. Pēc tam viss apklusa. Neskaidri, it kā pa miegam, Lorāna izdzirda aprautu klie­dzienu un pamodās. «Mani nervi vairs nekur neder,» viņa nodomāja un no jauna ieslīga dziļā rīta miegā.

Viņa pamodās septiņos no rīta; kā parasti Brikes istabā viss vēl bija klusu. Lorāna no­lēma viņu netraucēt un iegāja Tomā galvas istabā. Tomā joprojām bija drūms. Pēc tam kad Kerns bija «piešuvis» ķermeni Brikes galvai, Tomā sadrūma vēl vairāk. Viņš pra- sījaL lūdza, pavēlēja, lai arī viņam drīzāk sagādātu jaunu ķermeni, beidzot viņš sāka rupji lamāties. Lorānai bija krietni jānopū­las, lai viņu nomierinātu. Pabeigusi Tomā galvas rīta tualeti, viņa atviegloti uzelpoja un devās uz nākamo istabu pie Dovela gal­vas, kas viņu sagaidīja ar laipnu smaidu.

— Dzīve gan ir dīvaina lieta! — sacīja Dovels. — Vēl nesen es gribēju mirt. Bet manas smadzenes turpina strādāt, un pirms trim dienām man ienāca prātā ārkārtīgi dros­mīga un oriģināla ideja. Ja izdotos šo ieceri realizēt, tas radītu apvērsumu medicīnā. Es izklāstīju savu ideju Kernam, un vajadzēja redzēt, kā iekvēlojās viņa acis. Kerns laikam iedomās jau skatīja pieminekli, ko viņam vēl dzīvam esot uzcels pateicīgie laikabiedri… Un arī man ir jādzīvo viņa dēļ, idejas dēļ, tas nozīmē, sevis paša dēļ. Patiesi, iznāk bur­vju loks.

—   Kas tā ir par ideju?

—   Kad tā būs vēl pilnīgāk izkristalizēju­sies manās smadzenēs, es jums kādreiz iz­stāstīšu …

Pulksten deviņos Lorāna pieklauvēja pie Brikes istabas durvīm, bet neviens neatbil­dēja. Satrauktā Lorāna mēģināja durvis at­vērt, bet izrādījās, ka tās no iekšpuses aiz­slēgtas. Lorānai neatlika nekas cits, kā par visu notikušo ziņot profesoram Kernam.

Kerns kā arvien rīkojās ātri un noteikti.

—   Uzlauziet durvis! — viņš pavēlēja Džo­nam. Nēģeris zvēla ar plecu, smagās durvis nobrakšķēja un izgāzās no eņģēm. Kerns, Lorāna un Džons iegāja istabā.

Brikes savandītā gulta bija tukša. Kerns pieskrēja pie loga. No roktura lejup stiepās virve, kas bija sasieta no saplēsta palaga un diviem dvieļiem. Puķu dobe zem loga bija izbradāta.

—   Tas ir jūsu darbs! — pagriezis pret Lo­rānu saniknoto seju, Kerns uzkliedza.

—  Ticiet man, ka par Brikes jaunkundzes bēgšanu neko nezināju, — Lorāna stingri pateica.

—   Nu, ar jums mēs vēl parunāsim, — atbildēja Kerns, lai gan Lorānas noteiktā atbilde viņu tūliņ pārliecināja, ka Brike ir rīkojusies bez līdzzinātājiem. — Tagad jārū­pējas par to, lai bēgli noķertu.

Kerns iegāja savā kabinetā un uztraukts soļoja no kamīna līdz galdam, no galda līdz kamīnam. Vispirms viņš gribēja izsaukt poli­ciju. Taču šo domu viņš tūdaļ atmeta. Sajā notikumā vismazāk jēgas bija iejaukt poli­ciju. Būs jālūdz privātdetektīvu palīdzība.

«Velns lai parauj, es pats esmu vainīgs … Vajadzēja apsargāt. Bet kas to varēja iedo­māties? Aizbēdzis vakardienas līķis!» Kerns nikni iesmējās. «Un pats ļaunākais, ka Brike visiem izpļāpās, kas ar viņu atgadījies … Viņa taču runāja par furoru, ko sacels viņas parādīšanās… Par šo notikumu uzzinās laikrakstu korespondenti, un tad… Nevaja­dzēja viņu rādīt Dovela galvai … Nu gan savārīja putru. īstā pateicība.»

Kerns pa telefonu izsauca privātdetektīvu kantora aģentu, iedeva viņam lielu naudas summu, apsolīja vēl lielāku, ja meklēšana vainagosies panākumiem, un sīki raksturoja pazudušo sievieti.

Aģents vērīgi apskatīja bēgšanas vietu un pēdas, kas veda pie dārza dzelzs žoga. Tā augstajiem metāla stieņiem bija smaili gali. Aģents pašūpoja galvu: «Varens skuķis!» Uz viena no žoga pīķiem viņš ieraudzīja gaba­liņu pelēka zīda, noņēma to un uzmanīgi ielika kabatas portfelī.

— Šis tērps viņai bijis mugurā bēgšanas dienā. Tātad meklēsim sievieti pelēkā tērpā.

Apgalvojis Kernam, ka «sieviete pelēkā tērpā» ne vēlāk kā pēc diennakts būs atrasta, aģents aizgāja.

Privātdetektīvs bija sava amata meistars. Viņš sameklēja Brikes pēdējā dzīvokļa un dažu viņas bijušo draudzeņu adreses, iepazi­nās ar šīm draudzenēm, pie vienas viņš at­rada Brikes fotogrāfiju un uzzināja, kādos kabarē Brike uzstājusies. Bēgles sameklē­šanai uz Šiem kabarē tika nosūtīti vairāki aģenti.

— Putniņš tālu neaizlidos, — apgalvoja detektīvs.

Taču šoreiz viņš maldījās. Pagāja divas dienas, bet joprojām neizdevās tikt Brikei uz pēdām. Tikai trešajā dienā kāds Monmartra krodziņa pastāvīgs apmeklētājs paziņoja aģentam, ka bēgšanas naktī tur ieradusies «augšāmcēlusies» Brike. Kur viņa pēc tam palikusi, neviens nezināja.