Profesora Dovela galva

Lorāna jau zināja galvas slepenās domas.

Tomā nočāpstināja lūpas.

—   Kaut tas notiktu ātrāk!

Lorāna aizsteidzās uz Dovela istabu.

Tikko bija atgriezts gaisa krāns, galva Lorānai jautāja:

—   Ko tas viss nozīmē?

Lorāna pastāstīja par sarunu ar Kernu un savu apcietinājumu.

—   Tas ir nekrietni!… — Dovels teica. — Ja vien es spētu jums palīdzēt… Un man šķiet, ka es to varu, ja tikai jūs man palīdzēsit…

Dovela acīs kvēloja naids un apņēmība.

—   Viss ir ļoti vienkārši. Aizgrieziet baroša­nas cauruļu krānus, un es miršu. Ticiet man, es biju pat vīlies, kad Kerns atkal atgrieza krānu un mani atdzīvināja. Es nomiršu, un Kerns atlaidīs jūs mājās.

—   Par tādu cenu es nekad neatgriezīšos mājās! — Lorāna iesaucās.

—   Es vēlētos, kaut man būtu Cicerona daiļ­runība, lai varētu pārliecināt jūs to izdarīt.

Lorāna noliedzoši papurināja galvu.

—   Mani nepārliecinātu pat Cicerons. Es nekad neuzdrošināšos izdzēst cilvēka dzī­vību …

—   Nu, vai tad es esmu cilvēks? — vaicāja galva, skumji smaidot.

—   Atcerieties, jūs pats reiz atkārtojāt Dekarta vārdus: «Es domāju. Tātad es eksis­tēju,» — Lorāna atbildēja.

—   Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tādā gadī­jumā es Kernu vairs neinstruēšu, un ne ar kādām mocībām viņš mani vairs nepiespiedīs sev palīdzēt. Tad viņš pats mani nogalinās.

—   Nē, nē, es jūs lūdzu! — Lorāna pienāca pie galvas. — Uzklausiet mani! Agrāk es domāju par atriebību, tagad domāju par citu. Ja Kernam izdosies Brikes galvai pielikt ķer­meni un operācija beigsies veiksmīgi, tad ir cerība arī jus atdot dzīvei… Ja ne Kerns, tad kāds cits.

—   Diemžēl cerības ir joti vājas, — Dovels atbildēja. — Diezin vai pat Kernam izdosies šis eksperiments. Viņš ir ļauns un noziedzīgs cilvēks, godkārīgs kā tūkstoš Herostratu. Tomēr viņš ir talantīgs ķirurgs un, jāatzīst, pats spējīgākais no maniem bijušajiem asis­tentiem. Ja to neizdarīs viņš, kas līdz pat šai dienai izmantojis manus padomus, tad to neiz­darīs neviens. Taču es šaubos, ka arī viņš spēs veikt šo nepieredzēto operāciju.

—   Bet suņi…

—   Suņi — tā ir cita lieta. Pirms galvas pārstādīšanas operācijas abi suņi sveiki un veseli gulēja uz viena galda. Tas viss notika ļoti ātri, un arī tad Kernam acīmredzot izde­vies atdot dzīvību tikai vienam sunim.

—  Vai tiešām jūs pats neizdarītu tādu ope­rāciju?

—      Es esmu visu apsvēris, izdarījis eksperimentus ar suņiem un domāju, ka man vajadzētu izdoties …

Durvis pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Kerns.

— Vai te notiek sazvērnieku apspriede? Es jūs netraucēšu. — Un aizcirta durvis.

mirusi diana

Brikei šķita, ka sameklēt un piešūt galvai jaunu ķermeni ir tikpat vienkārši kā pielaikot un uzšūt jaunu tērpu. Ja kakla apkārtmērs zināms, atliek tikai atrast līķi ar tādu pašu kakla izmēru.

Taču drīz viņa pārliecinājās, ka viss nav tik vienkārši.