Profesora Dovela galva

Beidzot pienāca diena, kad profesors Kerns ar svinīgu sejas izteiksmi ieveda Dovela is­tabā suni ar melnu galvu un baltu rumpi. Suns, kā liekas, jutās labi: acis bija dzīvības pilnas, un tas jautri luncināja asti. Ieraudzī­jis profesora Dovela galvu, suns pēkšņi sa­cēla spalvu, sāka rūkt un mežonīgā balsī riet. Neparastais skats acīmredzot viņu pār­steidza un izbiedēja.

—   Pavadājiet suni pa istabu, — galva , teica,

Kerns pagājās pa istabu, vezdams aiz se­vis suni. Ievingrinātajam, asajam Dovela skatam nekas nepalika nepamanīts.

—   Bet kas tad tas? — Dovels jautāja. — Suns ar kreiso pakaļkāju mazliet klibo. Un balss nav īsti kārtībā.

Kerns apmulsa.

—   Suns kliboja jau pirms operācijas, — viņš sacīja, — kāja ir lauzta.

—   No ārpuses deformāciju nevar manīt, bet aptaustīt diemžēl nespēju. Vai tad jūs nevarējāt dabūt pāris veselus suņus? — galva jautāja aizdomu pilnā balsī. — Es do­māju, ka ar mani jūs, cienījamais kolēģi, va­rat būt pilnīgi atklāts. Ar atdzīvināšanas operāciju jūs, droši vien, noņēmāties pārāk ilgi, un ieilga apstādinātās sirdsdarbības un elpošanas «nāves pauze», bet tā rezultātā, kā jums ir zināms no maniem eksperimen­tiem, nereti iestājas nervu sistēmas darbības traucējumi. Taču neraizējieties, tādas parā­dības var izzust. Tikai' pacentieties, lai jūsu Brike nesāktu klibot ar abām kājām.

Kerns bija saniknots, bet centās, to neizrā­dīt. Viņš atkal pazina kādreizējo profesoru Dovelu — tiešu, prasīgu un pašpārliecinātu.

«Pretīgi,» Kerns domāja. «Sī galva, kas šņāc kā pārdurta riepa, turpina mani mācīt un zoboties par manām kļūdām, bet es, gluži kā skolnieks, esmu spiests noklausīties pamācī­bas … Viens krāna pagrieziens, un dvēsele aizlidos no šī sapuvušā ķirbja …» Taču, neiz­rādīdams savu noskaņojumu, viņš uzmanīgi uzklausīja vēl dažus padomus.

—   Es pateicos par jūsu norādījumiem, — sacīja Kerns un, pamājis ar galvu, izgāja no istabas.

Aiz durvīm viņš kļuva atkal jautrs.

«Nē,» Kerns sevi mierināja, «darbs paveikts teicami. Izdabāt Dovelam nav tik viegli. Suņa klibā kāja un mežonīgā balss — tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar paveikto.»

Iedams cauri telpai, kur atradās Brikes galva, viņš apstājās un, norādīdams uz suni, teica:

—   Brikes jaunkundz, jūsu vēlēšanās drīz piepildīsies. Vai redzat šo suni? Tāpat kā jums, arī viņam bija tikai galva bez ķermeņa,

un paraugieties suns skrien un dzīvo, it kā nekas nebūtu bijis.

—   Es neesmu suns, — aizvainota atbildēja Brikes galva.

—   Bet tas taču ir nepieciešams eksperi­ments. Ja ar svešu ķermeni spēj dzīvot suns, tad dzīvosit arī jūs.

—   Es nesaprotu, kāds tam sakars ar suni, — Brike tiepīgi atkārtoja. — Man gar suni nav nekādas daļas. Labāk pasakiet, kad* es tikšu atdzīvināta. Tā vietā, lai drīzāk atdzī­vinātu mani, jūs ķēpājaties ar suņiem.

Kerns bezcerīgi atmeta ar roku un, jopro­jām jautri smaidīdams, sacīja:

—   Tagad drīz. Jāatrod tikai piemērots līķis… tas ir, ķermenis, un jūs būsit, kā mēdz teikt, pilnā kārtībā.

Aizvedis suni, Kerns atgriezās ar centi­metra mēru rokās un rūpīgi izmērīja Brikes kakla apkārtmēru.

—  Trīsdesmit seši centimetri, — viņš sacīja.

—   Mans dievs, vai es tiešām esmu tā novā­jējusi?— iesaucās Brikes galva. — Man bija trīsdesmit astoņi, bet kurpes es valkāju …

Taču Kerns, viņā neklausīdamies, ātri devās uz savu kabinetu. Viņš vēl nebija paspējis apsēsties pie rakstāmgalda, kad pie durvīm klauvēja.

—   Lūdzu!

Durvis atvērās. Ienāca Lorāna. Marija cen­tās izturēties mierīgi, taču viņas seja pauda satraukumu.

ĻAUNAIS UN LABAIS

—       Kas noticis? Vai kaut kas atgadījiesar galvām? — pacēlis skatu no papīriem, jautāja Kerns.

—       Nē… bet es gribēju ar jums parunāt, profesora kungs.

Kerns atgāzās pret krēsla atzveltni.

—   Es klausos, Lorānas jaunkundz.

—       Sakiet, lūdzu, vai jūs nopietni domājat Brikes galvai dot jaunu ķermeni jeb vai tikai mierināt viņu?

—   Pavisam nopietni.

—       Un jūs cerat, ka operācija būs veik­smīga?

—   Pilnīgi. Jūs taču redzējāt suni?

—       Vai Tomā jūs nedomājat… atdot nor­mālo dzīvi? — aplinkus iesāka Lorāna.

—       Kāpēc gan ne? Viņš man to jau lūdza. Tomēr visu reizē nevar.

—        Bet Dovelam … — Lorāna sāka runāt ātri un satraukti. — Protams, ka katram ir tiesības dzīvot, dzīvot normālu, cilvēcisku dzīvi, gan Tomā, gan Brikei. Taču jūs, domā­jams, saprotat, ka profesora Dovela galva ir daudz vairāk vērta nekā citas jūsu galvas … un, ja jūs gribat atdot normālu dzīves veidu Tomā un Brikei, tad daudz svarīgāk ir ļaut atgriezties dzīvē profesoram Dovelam.

Kerns sadrūma. Viņa skatiens kļuva sa­sprindzināti pētošs un bargs.

—       Profesors Dovels, pareizāk sakot, viņa galva jūsu personā ir atradusi brīnišķu aizstāvi, — viņš teica, ironiski smaidīdams. — Taču šāds aizstāvis viņam diemžēl nav vajadzīgs, un jūs par velti uzbudināties un uztraucaties. Protams, ka es esmu domājis arī par Dovelu.

—   Kāpēc tad jūs eksperimentu nesākat ar viņu?