Profesora Dovela galva

Koridorā Lorānu gribēja aizturēt policisti, taču jaunajiem cilvēkiem izdevās izvest viņu uz ielas un iesēdināt automašīnā. Viņi aiz­brauca.

Kad uztraukums mazliet aprima, profesors Kerns uzkāpa katedrā un sanāksmes priekšā atvainojās «par bēdīgo incidentu».

—   Lorāna ir nervoza, histēriska meitene. Viņai nebija pa spēkam tie spēcīgie pārdzī­vojumi, ar kādiem viņai nācās sastapties, dienu no dienas pavadot atdzīvinātās Brikes galvas sabiedrībā. Tika iedragāta Lorānas psihe. Viņa zaudēja prātu…

Šo runu zāle noklausījās kapa klusumā.

Atskanēja pāris plaukšķieni, bet tos nomāca šalkoņa. Likās, it kā nāves vēsma izšalktu cauri zālei. Simtiem acu pāru tagad uz Bri­kes galvu raudzījās jau ar šausmām un no­žēlu, kā uz aizkapa sūtni … Skatītāju noska­ņojums bija neglābjami sagandēts. Daudzi aizgāja, nenogaidīdami beigas. Steidzīgi tika nolasītas iepriekš, sagatavotas runas, apsvei­kuma telegrammas, akti sakarā ar profesora Kerna ievēlēšanu par daudzu institūtu un akadēmiju goda locekli un doktoru, un sēdi slēdza.

Kernam aiz muguras parādījās nēģeris un, tikko manāmi viņam pamājis, sāka gatavot nobālušo, nogurušo un izbiedēto Brikes galvu atpakaļceļam.

Palicis slēgtajā automašīnā viens, profesors Kerns Jāva niknumam vāju. Viņš sažņaudza dūres, grieza zobus un tā lamājās, ka šoferis vairākas reizes apturēja mašīnu un klausulē vaicāja:

—   Hallo?

pēdēja tikšanas

Nākamās dienas rītā pēc neveiksmīgās Kerna lekcijas zinātniskajā biedrībā Arturs Dovels ieradās pie policijas priekšnieka, no­sauca savu vārdu un pateica, ka lūdz izdarīt kratīšanu profesora Kerna dzīvoklī.

—   Profesora Kerna dzivoklī kratīšana iz­darīta jau pagājušo nakti, — policijas priekš­nieks sausi atteica. — Nekādus rezultātus tā nav devusi. Lorānas jaunkundzes paziņojums,

i kā jau to varēja domāt, izrādījās, ir tikai viņas slimās iztēles auglis. Vai jūs par to rīta avīzē nelasījāt?

—   Kāpēc jūs tik droši apgalvojat, ka Lo­rānas jaunkundzes paziņojums ir viņas slimās iztēles auglis?

—   Tāpēc, ka, spriediet pats, — atbildēja policijas priekšnieks, — tas ir pilnīgi neiedo­mājami, turklāt kratīšana apstiprināja…

—  Vai jūs Brikes jaunkundzes galvu no­pratinājāt?

—   Nē, nekādu galvu mēs neesam pratinā­juši, — policijas priekšnieks atteica.

—  Zēl gan! Arī viņa varētu apstiprināt, ka redzējusi mana tēva galvu. Viņa pati man par to stāstīja. Es pieprasu otrreizēju kratī­šanu.

—  Man nav nekāda pamata to darīt, — policijas priekšnieks atcirta.

«Vai tiešām Kerns viņu uzpircis?» Artūrs nodomāja.

—    Bez tam, — policists turpināja, — otr­reizēja kratīšana var vairot sabiedrības ne­apmierinātību. Sabiedrība jau tā ir sašutusi par šīs ārprātīgās Lorānas uzstāšanos. Visi daudzina profesora Kerna vārdu. Viņš saņem simtiem līdzjūtības vēstuļu un telegrammu, kurās nosodīta Lorānas rīcība.

—    Un tomēr es apgalvoju, ka Kerns izda­rījis vairākus noziegumus.

—    Ar šādiem nepamatotiem apvainojumiem nedrīkst mētāties, — pamācoši sacīja polici­jas priekšnieks.

—    Tad atļaujiet man tos pamatot, — Do­vels iebilda.

—    Šī iespēja jums jau tika dota. Varas orgāni izdarīja kratīšanu.

— Ja jūs kategoriski atsakāties, es būšu spiests griezties pie prokurora, — Artūrs no­teikti sacīja un piecēlās.

—    Neko nevaru jums palīdzēt, — policijas priekšnieks atbildēja un arī piecēlās.

Prokurora pieminēšana tomēr darīja savu. Mazliet padomājis, viņš teica:

—    Varbūt varētu dot rīkojumu izdarīt otr­reizēju kratīšanu, bet, kā saka, neoficiāli. Ja kratīšana sniegs jaunus rezultātus, es par tiem ziņošu prokuroram.

—    Kratīšanai jānotiek manā, Lorānas jaunkundzes un mana drauga Larē klātbūtnē.

—   Vai nebūs pārāk daudz?

—    Nē, visi šie cilvēki var būt ārkārtīgi noderīgi.

Policijas priekšnieks noplātīja rokas un no­pūties teica:

—       Labi! Es nodošu jūsu rīcībā vairākus policijas aģentus. Uzaicinašu arī izmeklētāju.

Pulksten vienpadsmitos no rīia Artūrs jau zvanīja pie Kerna durvīm.

Nēģeris Džons pavēra smagās ozolkoka durvis, bet ķēdi nenoņēma.

—   Profesors Kerns nepieņem.

Iznāca priekšā policists un lika Džonam ielaist negaidītos viesus dzīvoklī.

Ar apvainota eņģeļa izskatu Kerns viņus sagaidīja sava kabinetā.

—   Ludzu, — viņš ledainā tonī teica, plaši atvērdams laboratorijas durvis un aši uzmez­dams iznīcinošu skatienu Lorānai.

Izmeklētājs, Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un divi policisti iegāja laboratorijā.

Pazīstamā telpa, ar kuru saistījās tik daudz smagu pārdzīvojumu, Lorānu uztrauca. Viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

Laboratorijā atradās vienīgi Brikes galva. Viņas vaigi bez grima bija tumši dzeltenā krāsā kā mūmijai. Ieraudzījusi Lorānu un Larē, viņa pasmaidīja un sāka mirkšķināt acis. Larē šausmās nodrebēja un, novērsās.

Visi devās istabā, kas atradās līdzās labo­ratorijai.

Tur atradās padzīvojuša cilvēka kaili skūta galva ar milzīgu gaļīgu degunu. Galvas acis pilnīgi aizsedza melnas brilles. Lūpas tikko manāmi trīsēja.

—   Viņam ir slimas acis… — Kerns pa­skaidroja. — Tas arī ir viss, ar ko varu jums pakalpot, — viņš, ironiski smaidot, piebilda.