Profesora Dovela galva

Lorāna saspringtā uzmanībā vēroja gan Artūra Dovela sejas izteiksmi, gan viņa ska­tienu, kas rindu paka] rindai sekoja tekstam. Ārēji Dovels palika mierīgs. Tikai pēc tam, kad viņš beidza lasīt, sejā pavīdēja un izgaisa skumjš smaids.

—   Vai tā nav nejēdzība? — Marija Lorāna iesaucās, kad Artūrs klusējot atdeva viņai avīzi. — Šis nelietis nebilst ne vārda par jūsu tēva nozīmi šajā «sensacionālajā atklājumā». Nē, es to tā nevaru atstāt! — Lorānas vaigi kvēloja. — Par visu, ko Kerns izdarījis ar mani, ar jūsu tēvu, ar jums, ar tām nelaimī­gajām galvām, kuras viņš atdzīvinājis bezjē­dzīgai dzīvei bez ķermeņa, viņam jāsaņem sods. Viņam jāatbild ne tikai tiesas priekšā, bet arī sabiedrības priekšā. Tā būtu vislielākā netaisnība, ja Jautu viņam triumfēt kaut vai vienu stundu.

—   Ko jūs gribat darīt? — klusi jautāja Dovels.

—   Sagandēt viņa triumfu! — Lorāna de­dzīgi atbildēja. — Ierasties zinātniskās bied­rības sēdē un, visiem dzirdot, skaļi pateikt, ka Kerns ir slepkava, noziedznieks un zaglis…

Lorānas kundze bija ne pa jokam sa­traukta. Tikai tagad viņa saprata, cik stipri iedragāti ir meitas nervi. Pirmo reizi māte savu lēnīgo, atturīgo meitu ieraudzīja tik saviļņotu. Lorānas kundze pūlējās viņu no­mierināt, taču likās, ka meitene neapjēdz, kas apkārt notiek. Viņa kvēloja sašutumā un atriebes alkās. Larē un Šaubs raudzījās Marijā ar izbrīnu. Ar savu dedzīgumu un neremdināmo naidu viņa pārspēja citus. Lo­rānas māte lūdzoši paskatījās uz Artūru Do­velu. Viņš šo skatu saprata un teica:

—   Lorānas jaunkundz, lai arī cik cildenas jūtas vadītu jūsu ricību, tā ir neprā …

Lorāna viņu pārtrauca:

—   Reizēm neprāts ir gudrāks par saprātu. Nedomājiet, ka es gribu tēlot varoni atmas­kotāju. Es vienkārši nespēju citādi rīkoties. To prasa manas morālās jūtas.

—   Bet ko jūs panāksit? Jūs taču nevarat visu izstāstīt tiesas izmeklētājiem?

—   Nē, es gribu, lai Kerns tiktu publiski apkaunots. Kerna slava balstīta uz noziegu­miem un slepkavībām, uz citu cilvēku nelaimi! Rīt viņš grib plūkt slavas laurus. Bet viņam jāsaņem nopelnītā «slava».

—   Es esmu pret šādu rīcību, Lorānas jaunkundz, — teica Artūrs^ Dovels, baidīda­mies, ka Lorānas uzstāšanās būs pārāk liels satricinājums viņas nervu sistēmai.

—   Ļoti žēl, — viņa atbildēja. — Taču es tā rīkošos, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule. Jūs mani vēl nepazīstat!

Artūrs Dovels pasmaidīja. Viņam patika šī jaunības aizrautība, bet pati Marija ar sasar­kušiem vaigiem — vēl vairāk.

—   Tas taču būs nepārdomāts solis, — viņš atsāka. — Jūs pārāk riskējat ar sevi …

—  Mēs viņu aizstāvēsim! — iesaucās Larē, izsliedams roku tā, it kā turētu cirtienam ga­tavu zobenu.

—       Jā, mēs jūs aizstāvēsim, — Saubs, kra­tīdams gaisā dūri, dārdošā balsī piebalsoja.

Marija Lorāna, redzot šādu atbalstu, pār­metoši palūkojās Artūrā.

—        Tādā gadījumā arī es iešu kopā ar jums, — viņš teica.

Lorānas acīs pamirdzēja prieka dzirksts, bet tūdaļ viņa sarauca pieri.

—       Jūs nedrīkstat… Jūs vēl neesat atve­seļojies.

—   Es tomēr iešu.

—   Bet…

—        Un neatsacīšos no šīs domas, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule! Jūs mani vēl nepazīstat, — viņš smaidīdams atkārtoja Lorānas vārdus.

sagandētais triumfs

Demonstrācijas dienā Kerns īpaši rūpīgi apskatīja Brikes galvu.

Pabeidzis apskati, viņš sacīja:

—        Šodien astoņos vakarā jūs aizvedīs uz sanāksmi, kurā piedalīsies daudz cilvēku. Tur jums vajadzēs runāt. Uz jautājumiem, kurus jums uzdos, atbildiet īsi. Daudz nepļāpājiet. Jūs sapratāt?

Kerns atgrieza gaisa krānu, un Brike no­čukstēja:

—   Es saprotu, taču lūgtu… atļaujiet…

Viņu nenoklausījies, Kerns izgāja.

Viņš uztraucās aizvien vairāk. Vajadzēja atrisināt sarežģītu uzdevumu — galva jānogādā uz zinātniskās biedrības sēžu zāli. Niecīgākais grūdiens galvai varēja kļūt lik­tenīgs.

Automašīna tika speciāli pielāgota galvas pārvadāšanai. Galdiņu, uz kura atradās galva un visi aparāti, uzlika uz īpašas platformas ar ritenīšiem, kas bija domāti tās pārvietoša­nai pa gludu grīdu, un rokturiem, lai plat­formu varētu nest pa kāpnēm. Beidzot viss bija sagatavots. Septiņos vakarā viņi devās ceļā.

… Milzīgā baltā zāle bija spilgtas gaismas pielieta. Parterā redzēja gandrīz tikai melnās frakās un smokingos tērptu zinātnieku sirmās galvas un spīdīgos plikos pakaušus. Zibsnīja briļļu stikli. Ložās un amfiteātrī pulcējās iz­meklēta publika, kam bija tāds vai citāds sakars ar zinātnes pasauli.

Dāmu greznie tērpi un mirgojošie briljanti radīja to atmosfēru, kāda valda koncertzālēs, kad tur uzstājas pasaules slavenības. Zālē valdīja apslāpēta balsu sanoņa, jo skatītāji nepacietīgi gaidīja sākamies lekciju.

Pie paaugstinājuma kā satraukts skudru pūznis gar saviem galdiņiem rosījās avīžu korespondenti, asinādami zīmuļus stenogrā- fiskam pierakstam.

Labajā pusē bija uzstādīta kinokameru rinda, lai Kerna un atdzīvinātās galvas runu varētu iemūžināt kinolentē. Uz paaugstināju­ma ieņēma vietas godājamais prezidijs, kurā ietilpa zinātnes pasaules visizcilākie pārstāvji.