Profesora Dovela galva

—   Neuztraucieties, es jums uztaisīšu jaunu kāju, labāku par iepriekšējo. — Kerns viņu mierināja. — Varēsit vēj dejot. Taču viņa seja bija drūma: augšpus amputācijas vietas kāja bija sasarkusi un satūkusi.

Uz vakara pusi temperatūra kāpa. Brike sāka gultā svaidīties, vaidēt un murgot.

Vienpadsmitos vakarā temperatūra sasnie­dza četrdesmit komats sešus grādus.

Kerns nikni nolamājās: viņam bija skaidrs, ka sākusies vispārēja asins saindēšanās. Tad, nedomādams vairs par Brikes ķermeņa glāb­šanu, Kerns nolēma atkarot nāvei vismaz dalu eksponāta. «Ja izskalotu asinsvadus ar antiseptisku un pēc tam ar fizioloģisko šķī­dumu un tad ielaistu svaigas, veselas asinis, galva dzīvos.»

Viņš lika Briki vēlreiz novietot uz operā­ciju galda.

Brike gulēja bez samaņas un nejuta, kā ass skalpelis ātri izdarīja griezumus viņas kaklā augšpus sārtajām šuvju retām, kas bija sa­glabājušās no iepriekšējās operācijas. Sis griezums atdalīja ne tikai Brikes galvu no viņas skaistā, jaunā ķermeņa. Tas nošķīra no Brikes visu pasauli, visus viņas dzīves prie­kus un cerības.

Toma mirst otrreiz

Tomā galva sanīka ar katru dienu vairāk un vairāk. Tomā nebija piemērots vienīgi ga­rīgai dzīvei. Lai justos labi, viņam vajadzēja strādāt, kustēties, celt smagumus, nogurdināt savu vareno ķermeni, pēc tam sātīgi paēst un gulēt ciešā miegā.

Tomā bieži aizvēra acis un iztēlojās, kā, sa­sprindzinājis muguru, viņš nes smagus mai­sus. Viņam šķita, ka sajūt katru saspringto muskuli. Sajūta bija tik reāla, ka Tomā at­vēra acis cerībā ieraudzīt savu spēcīgo augu­mu. Taču zem viņa joprojām rēgojās vienīgi galda kājas.

Tomā grieza zobus un atkal aizvēra acis.

Lai sevi izklaidētu, viņš sāka domāt par laukiem. Bet tūdaļ aizrējās arī savujīgavu, ko bija zaudējis uz visiem laikiem. Vairāk­kārt viņš bija lūdzis Kernu, lai ātrāk dod viņam jaunu ķermeni, bet tas smīnēdams at­runājās:

—  Vēl joprojām nevaru atrast tev piemē­rotu, pacieties mazdrusciņ.

—   Kaut vai vistizlāko augumeli, — lūdza Tomā: tik karsta bija viņa vēlēšanās atgriez­ties dzīvē.

—  Ar tizlu augumu tu aiziesi bojā. Tev vajadzīgs veselīgs augums, — Kerns atbil­dēja.

Toma gaidīja. Gāja diena pec dienas, bet viņa galva joprojām dirnēja uz augstā galdiņa.

Sevišķi mokošas bija bezmiega naktis. Vi­ņam sāka rādīties halucinācijas. Istaba grie­zās riņķī, acu priekšā pletās migla un no miglas parādījās zirga galva. Lēca saule. Sētā skraidīja suns, kladzināja vistas… Pēkšņi nez no kurienes iznira kaucoša smagā mašīna un drāzās Tomā virsū. Šī aina atkār­tojās un atkārtojās bez sava gala, un Tomā mira neskaitāmas reizes.

Lai tiktu vaļā no murgiem, Tomā sāka čukstēt dziesmas — viņam gan likās, ka viņš dzied — vai arī skaitīja.

Viņu mazliet izklaidēja kāda rotaļa. Tomā centās aizturēt mutē gaisa strūklu. Kad viņš pēc tam pēkšņi pavēra muti, gaiss lauzās ārā ar savādu troksni.

Tomā tas iepatikās, un viņš savu rotāju at­kārtoja. Viņš aizturēja gaisu tik ilgi, kamēr tas pats izlauzās cauri sakniebtajām lūpām. Tomā turklāt kustināja mēli, un nu iznāca pa­visam smieklīgas skaņas. Bet cik ilgi viņš spēj aizturēt gaisa strūklu? Tomā sāka skai­tīt. Pieci, seši, septiņi, astoņi.. .

«S-š-š,» gaiss izlauzās. Vēlreiz… Va­jag sasniegt duci. Viens, divi, trīs… seši, septiņi… vienpadsmit, divpads …

Saspiestais gaiss pēkšņi atsitās pret auk­slējām ar tādu sparu, ka Tomā juta savu galvu palecamies uz augšu.

«Šitā vēl nolidos no sava mieta,» nodomāja Tomā.

Viņš pašķielēja uz sāniem un ieraudzīja, ka uz paliktņa stikla plāksnes izlijušās asinis

un pil uz grīdas. Gaisa strūkla, paceldama viņa galvu uz augšu, acīmredzot bija atslābi­nājusi kakla asinsvados iebāztās caurulītes. Tomā pārņēma šausmas: vai tiešām beigas? Un patiesi, apziņa sāka tumst. Tomā likās, ka viņam trūktu gaisa: asinis, kas baroja galvu, nesdamas sev līdzi dzīvinošo skābekli, vairs nenonāca viņa smadzenēs pietiekamā dau­dzumā. Viņš redzēja savas asinis un juta, ka pamazām izdziest. Viņš negribēja mirt! Viņa saprāts alka dzīvības. Dzīvot, lai tur vai kas — dzīvot! Jāsagaida Kerna apsolītais jaunais ķermenis.

Tomā pūlējās savu galvu dabūt atpakaļ, savelkot kakla muskuļus, centās izkustēties, taču stāvokli vienīgi pasliktināja: caurulīšu stikla uzgaļi vēl tālāk izlīda ārā no vēnām.

Pēdējo reizi atplaiksnoties apziņai, Tomā sāka kliegt, kliegt tā, kā nekad dzīvē nebija kliedzis.

Taču tas vairs nebija kliedziens. Tie bija pirmsnāves gārdzieni …

Kad šīs svešādās skaņas pamodināja Džonu no trauslā miega un viņš ieskrēja is­tabā, Tomā galva tikko kustināja lūpas. Džons, kā nu prazdams, nolika galvu atpakaļ vietā, iebāza caurulītes dziļāk vēnās un rū­pīgi noslaucīja asinis, lai profesors Kerns ne­pamanītu nakts notikuma pēdas.

Kad pienāca rīts, no ķermeņa atdalītā Bri­kes galva jau atradās savā vecajā vietā uz metāla galdiņa ar stikla virsu un Kerns to «atdzīvināja».