Profesora Dovela galva

Pēc tam kad viens, sagrābis savu asiņaino plecu, sāka aurot, pārējie acumirklī laidās lapās. Taču Ravino nepadevās. Kaut ari mēs pielikām revolverus viņam pie deniņiem, Ra­vino sauca: «Arī es ķeršos pie ieročiem. Ja jūs tūdaļ no šejienes neaiziesit, es pavēlēšu saviem cilvēkiem šaut uz jums!» Taču Saubs, velti nedzisinādams muti, sāka izgriezt Ra­vino roku. Šis paņēmiens rada tik velnišķas sāpes, ka pat rūdītākie bandīti rēc kā bege­moti un kļūst rāmi kā jēriņi. Ravino kauli brakšķēja, acis pieriesās asarām, taču viņš nepadevās. «Ko jūs vēl blenžat?» viņš sauca attālāk stāvošajiem sanitāriem. «Pie iero­čiem!» Daži sanitāri aizskrēja, droši vien pēc ieročiem, citi no jauna sāka mākties mums virsū. Es uz bridi atņēmu revolveri no Ra­vino galvas un pāris reizes izšāvu. Kalpotāji atkal sastinga, izņemot vienu, kurš, smagi stenēdams, sabruka …

Larē ievilka elpu un turpināja:

— Jā, gāja karsti. Neciešamās sāpes pada­rīja Ravino aizvien nespēcīgāku, bet Šaubs tik grieza viņa roku. Beidzot, sāpēs viebda­mies, Ravino nošņāca: «Ko jums vajag?» — «Nekavējoties izdodiet Artūru Dovelu,» es teicu. — «Protams,» zobus griezdams, atbil­dēja Ravino, «ka es pazinu jūsu seju. Bet laidiet taču vaļā roku, velns parāvis! Es jūs aizvedīšu pie viņa …» Šaubs atlaida viņa roku tik daudz, lai Ravino atvilktu elpu, jo bija tuvu ģībonim. Ravino pieveda mūs pie kame­ras, kurā jūs bijāt ieslodzīts, un ar acīm norādīja uz atslēgu. Es atslēdzu durvis un Šauba un Ravino pavadībā iegāju kamerā. Mūsu skatam atklājās neiepriecinoša aina: ievīstīts autiņos kā zīdainis, jūs līdzīgi pussa- mītam tārpam locījāties pēdējos krampjos. Kamerā bija hlora indīgā smaka. Lai nebūtu vairāk jānoņemas ar Ravino, Šaubs viņam viegli iezvēla pa apakšžokli, un doktors novē­lās uz grīdas kā lūku maiss. Ar gāzi piepil­dītajā kamerā slāpdami, mēs iznesām jūs un aizcirtām durvis.

—   Bet Ravino? Viņš …

—   Ja noslāps, nebūs liela bēda, tā mēs no­spriedām. Tomēr viņu droši vien pēc mūsu aiziešanas izlaida no turienes un palīdzēja atgūt samaņu … No šitā lapseņu midzeņa mēs izkļuvām ārā samērā veiksmīgi, ja ne­skaita, ka ar pāri palikušajām patronām mums vajadzēja apšaut suņus … Un tagad jūs esat šeit.

—   Vai es ilgi nogulēju bez samaņas?

—   Desmit stundas. Ārsts aizgāja tikai ne­sen, kad jums normalizējās elpošana un sirdsdarbība un viņš varēja būt pārliecināts, ka briesmas vairs nedraud. Jā, mans dār­gais, — rokas berzēdams, turpināja Larē, —:. gaidāmas sensacionālas prāvas. Ravino nonāks uz apsūdzēto sola kopā ar profesoru Kernu. Es šo lietu tā neatstāšu.

—   Taču vispirms jāatrod — dzīva vai mi­rusi — mana tēva galva, — klusi noteica Artūrs.

atkal bez ķermeņa

Brikes atgriešanās Kernu tā iepriecināja, ka viņš pat aizmirsa vaininieci sabārt. Starp citu, nebija ari īstais brīdis. Džons ienesa Briki uz rokām, un viņa no sāpēm vaidēja.

—   Piedodiet man, doktor, — ieraudzījusi Kernu, viņa sacīja. — Es jums nepaklau­sīju …

—   Un pati sev piespriedāt sodu, — Kerns atbildēja, palīdzēdams Džonam apguldīt bēgli gultā.

—  Mans dievs,- es pat mēteli neesmu no­vilkusi.

—   Atļaujiet jums palīdzēt.

Kerns uzmanīgi vilka nost Brikei mēteli un tajā pašā laikā ar pieredzējušu skatienu vē­roja viņu. Neparastā kārtā viņas seja bija kļuvusi jaunāka un svaigāka. No grumbiņām nebija vairs ne vēsts. «Tas ir iekšējās sekrē­cijas dziedzeru darbs,» viņš nodomāja. «An­želikas Gajas jaunais augums ir atjauninājis Brikes galvu.»

Profesors Kerns jau sen zināja, kura cil­vēka ķermeni viņš morgā bija nozadzis. Viņš uzmanīgi sekoja avīžu ziņām un ironiski nosmējās, lasīdams, ka tiek meklēta «bez vēsts pazudusī» Anželika Gaja.

—   Uzmanīgāk… Kāja sāp, — Brike sa­viebās, kad Kerns pagrieza viņu uz otriem sāniem.

—   Redziet nu! Es taču jūs brīdināju.

Ienāca kopēja — padzīvojusi sieviete ar robustu sejas izteiksmi.

—       Izģērbiet viņu, — Kerns pamāja uz Brikes pusi.

—       Bet kur tad ir Lorānas jaunkundze? — brīnījās Brike.

—   Viņas te nav. Viņa ir slima.

Kerns novērsās, pabungoja ar pirkstiem pa gultas galu un izgāja no istabas.

—       Vai jūs jau sen strādājat pie profesora Kerna? — Brike jautāja jaunajai kopējai.

Tā kaut ko nesaprotamu noīdēja, rādīdama uz savu muti.

«Mēma,» Brike saprata. «Nebūs ar ko pa­runāt …»

Kopēja klusēdama paņēma mēteli un iz­gāja. Atkal ienāca Kerns.

—   Parādiet kāju.

—        Es daudz dejoju, — Brike iesāka savu grēksūdzi. — Drīz vien rēta pēdā atnāca vajā. Es nepievērsu uzmanību …

—   Un turpinājāt dejot?

—        Nē, dejojot kāja sāpēja. Taču dažas die­nas es spēlēju tenisu. Tā ir tik burvīga spēle!

Klausīdamies Brikes pļāpāšanā, Kerns uz­manīgi aplūkoja kāju un aizvien vairāk sa- drūma. Kāja līdz celim bija uztūkuši un kļu­vusi melna. Viņš dažās vietās paspaidīja.

—   Ai, sāp!… — Brike iekliedzās.

—   Vai jums ir drudzis?

—   Jā, kopš vakar vakara.

—       Tā … — Kerns paņēma cigāru un aiz­pīpēja. — Stāvoklis ir ļoti nopietns. Lūk, kur noved nepaklausība. Ar ko jums labpatikās spēlēt tenisu?

Brike samulsa.

—   Ar kādu … pazīstamu jaunu cilvēku.