Profesora Dovela galva

—   Bet ko es aiz sienas iesākšu?

—    Tur mūs gaida mani draugi. Viss ir sagatavots. Tagad, lūdzu, mazliet pavingro- j iet.

Dovels pieslejas pie mura sienas un ar vienu roku palīdzēja Lorānai uzrāpties augšā.

Taču tajā brīdī viens no sargiem viņu pa­manīja un sacēla trauksmi. Pēkšņi visā dārzā iedegās spuldzes. Sargi, aicinādami cits citu un saukdami suņus, tuvojās bēgļiem.

—   Lēciet! — komandēja Dovels.

—    Bet jūs? — Lorāna baiļu pilnā balsī iesaucās.

—    Lēciet taču! — viņš jau kliedza, un Lo­rāna nolēca. Viņu uztvēra kada cilvēka ro­kas.

Artūrs Dovels palēcās, ar rokām ieķērās sienas augšmalā un sāka vilkties ūz augšu. Taču divi sanitāri sagrāba viņu aiz kājām. Dovels bija tik spēcīgs, ka ar roku musku­ļiem gandrīz pacēla augšup arī viņus. Taču rokas paslīdēja, un Dovels nokrita, piespiez­dams pie zemes abus sanitārus.

Viņpus sienai tika iedarbināts automašīnas motors. Draugi acīmredzot gaidīja Dovelu..

—     Brauciet drīzāk prom. Pilnu gāzi! — cīnīdamies ar sanitāriem, viņš sauca.

. Kā atbilde ietaurējās sirēna, un varēja dzir­dēt, kā mašīna aizdrāzās.

—   Laidiet mani vaļā, es iešu pats, — teica Dovels un beidza pretoties.

Taču sanitāri viņu neatlaida. Cieši sažņau- guši Dovela rokas, tie veda viņu mājas vir­zienā. Pie durvīm, kūpinādams papirosu, stā­vēja virsvalkā ģērbies doktors Ravino.

—  Karcerī! Uzvilkt trako kreklu! — viņš sacīja sanitāriem.

Dovelu ieveda mazā istabiņā bez logiem, tās grīda un sienas bija apsistas ar voiloku. Te lēkmju laikā ievietoja nemierīgos slimnie­kus. Sanitāri nosvieda Dovelu uz grīdas. Tū­līt aiz viņiem kamerā ienāca Ravino. Viņš vairs nesmēķēja. Rokas sabazis virsvalka ka­batās, noliecās un sāka cieši raudzīties Artūrā ar savām apaļajām acīm. Dovels izturēja šo skatienu. Tad Ravino pamāja ar galvu sani­tāriem, un tie aizgāja.

—   Jūs simulējāt gluži pārliecinoši, — Ra­vino uzrunāja Dovelu, — taču mani apmānīt ir grūti. Es. jūs atšifrēju jau pirmajā dienā, kad te ieradāties, un vēroju jūs, taču man jāatzīstas, ka jusu nodomu es neuzminēju. Jums un Lorānai nāksies dārgi samaksāt par šo afēru.

—   Ne dārgāk kā jums, — Dovels atbildēja.

Ravino noskurinaja savas tarakāna ūsas.

—   Tie ir draudi?

—   Atbilde uz draudiem, — Artūrs izmeta.

—   Ar mani spēkoties ir grūti, — Ravino teica. — Es esmu saliecis ne tādus pienapui­kas vien kā jūs. Sūdzēsities varas iestādēm? Tas nepalīdzēs, mans draugs. Turklāt jūs varat izgaist, pirms paspēs ierasties varas iestāžu pārstāvji. No jums pat smakas pāri nepaliks. Starp citu, kā jūs īsti sauc? Dibarī taču ir pieņemts uzvārds?

—   Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls.

Ravino bija manāmi pārsteigts.

—   Ļoti patīkami iepazīties, — viņš teica, aiz izsmiekla gribēdams slēpt apmulsumu. — Man bija tas gods pazīt jūsu cienījamo tētiņu.

—   Pateicieties dievam, ka man ir sasietas rokas, — atbildēja Dovels, — citādi jums plāni klātos. Un neuzdrīkstieties pieminēt mana tēva vārdu … jūs, nelieti!

—   Es ļoti pateicos dievam, ka jūs, mans dārgais viesi, esat stingri sasiets, un uz ilgu laiku!

Ravino strauji pagriezās un izgāja. Skaji noklakšķēja atslēga. Dovels palika viens.

Par sevi viņš daudz nebēdāja. Draugi viņu nelaimē nepametīs un izpestīs no šī cietuma. Tomēr viņš apzinājās, cik stāvoklis ir bīs­tams. Ravino katrā ziņā ļoti labi saprot, ka viņa iestādes liktenis var būt atkarīgs no tā, kā beigsies viņa un Dovela divkauja. Ne velti Ravino aprāva sarunu un pēkšņi izgāja no kameras. Būdams labs psihologs, viņš tūliņ nojauta, ar ko viņam darīšana, un savu inkvizitora talantu atstāja neizmantotu. Cīņā ar Artūru Dovelu ne psiholoģija, ne vārdi nelīdzēja, te vajadzēja lietot stiprākus līdzekļus,

uz dzīvības un nāves sliekšņa

Artūrs palaida saites vaļīgāk. Tas viņam izdevās: kad Artūram vilka mugurā trako kreklu, viņš ar nodomu bija sasprindzinājis muskuļus. Artūrs pamazām sāka atbrīvoties no saviem autiņiem. Taču viņu uzraudzīja. Tikko viņš mēģināja izvilkt roku, noklakšķēja atslēga, durvis atvērās, ienāca divi sanitāri un sasaistīja viņu no jauna. Šoreiz virs trako krekla apjoza vēl dažas siksnas. Sanitāri ar viņu apgājās rupji un solīja piekaut, ja viņš atkal mēģinās tikt ārā no krekla. Dovels ne­atbildēja. Cieši viņu sasaistījuši, sanitāri aiz­gāja., ,

Tā ka kamera logu nebija un to apgaismoja elektriskās spuldzes pie griestiem, Dovels ne­zināja, vai ir jau atausis rīts. Laiks vilkās gausi. Ravino pagaidām nerādījās un neko neuzsāka. Dovelam slāpa. Drīz viņš sajuta izsalkumu. Taču neviens nenāca un nenesa ne ēdienu, ne dzērienu.

«Vai tiešām viņš grib mani nomērdēt badā?» Dovels iedomājās. Izsalkums mocīja aizvien vairāk, taču ēst viņš nelūdza. Ja Ra­vino nolēmis nomērdēt viņu badā, tad nav jēgas sevi pazemot un lūgties.

Dovels nezināja, ka Ravino pārbauda viņa rakstura «stingrību. Un Ravino par sirdēs­tiem Dovels šo eksāmenu izturēja.