Profesora Dovela galva

—     Profesoram Kernam jūs melojāt nozai­mota taisnīguma vārdā un cenšoties sodīt ļaunumu. Jūs melojāt taisnības vārdā. Rūgts paradokss! Ja visu rezumētu, tad izrādītos,

Ravino precīzi trāpīja mērķī. Lorāna jutās nomākta. Viņai pašai nebija ienācis prātā, cik milzīga loma viņas dzīvē bijusi meliem.

—   Tad nu brīvajā laikā padomājiet, taisnī­bas praviete, cik jūs esat grēkojusi. Un ko jūs ar savu taisnīgumu esat panākusi? Es jums varu pateikt priekšā: jūs panācāt šo mūža ieslodzījumu. Un nekādi — ne zemes, ne debess — spēki jūs neizvedīs no šejienes. Bet meli? Ja cienījamo profesoru Kernu uzskatītu par elles izdzimumu un melu ciltstēvu, tad viņš taču joprojām dzīvo lieliski.

Nenolaizdams skatienu no Lorānas, Ravino pēkšņi apklusa. «Pirmajai reizei pietiks, sākums-ir labs,» viņš apmierināts nodomāja un neatvadījies izgāja ārā.

Viņa aiziešanu Lorāna pat nepamanīja. Viņa sēdēja, seju rokām aizsegusi.

Kopš tās reizes Ravino katru vakaru iera­dās pie viņas, lai turpinātu savas jezuītiskās sarunas. Sagraut Lorānas morāles principus un līdz ar to iedragāt viņas psihi — tas kļuva par Ravino profesionāļa patmīlas jautājumu.

Lorāna cieta patiesi un dziļi. Ceturtajā dienā viņa neizturēja un piecēlusies, sasār- tušu seju, uzkliedza:

—   Ejiet ārā no šejienes! Jūs neesat cilvēks, jūs esat dēmons!

Sis skats Ravino sagādāja patiesu baudu.

—   Jūs progresējat, — nekustēdamies ne no vietas, viņš ņirdza. — Jūs kļūstat patiesāka nekā bijāt agrāk.

—   Ejiet prom! — aizelsdamās izgrūda Lorāna.

«Lieliski, drīz viņa kausies,» doktors nodo­māja un, jautri svilpodams, izgāja.

Lorāna gan vēl nekāvās un droši vien būtu spējīga kauties vienigi pilnīgā prāta aptum­sumā, taču viņas psihiskais stāvoklis bija apdraudēts. Palikusi viena, viņa ar šausmām konstatēja, ka ilgi neizturēs,

Bet Ravino nepalaida garām itin neko, kas varētu tuvināt atrisinājuma brīdi. Vakaros Lorānu sāka vajāt uz nepazīstama instru­menta atskaņota skumīga melodija. Šķita, ka kaut kur ieraudātos čells, dažbrīd skaņas pacēlās līdz vijoles augstajiem reģistriem, pēc tam pēkšņi mainījās ne tikai melodijas aug­stums, bet arī tembrs, un nu skanēja cilvēka balss: tīra, daiļa, taču neizsakāmi skumja. Smeldzīgā melodija bezgalīgi atkārtojās, arvien veidodama to pašu noslēgto skaņu loku.

Kad Lorāna šo melodiju dzirdēja pirmo reizi, viņai tā patika. Pie tam mūzika bija tik maiga un klusa, ka Lorāna sāka šaubīties par to, vai tiešām kaut kur spēlē mūziķis jeb vai sākas dzirdes halucinācijas. Gāja minūte pēc minūtes, bet mūzika turpināja virpuļot apbur­tajā lokā. Pēc čella skanēja vijole, pēc vijo­les — raudoša cilvēka balss… Pavadījumā skumīgi skanēja viens tonis. Pēc stundas Lorāna jau bija pārliecināta, ka patiesībā šī mūzika ir tikai iedoma Un skan viņas galvā. No smeldzīgās melodijas nebija glābiņa. Lorāna aizspieda ausis, taču viņai likās, ka joprojām dzird mūziku — čells, vijole, balss .. . čells, vijole, balss …

— Tā var zaudēt prātu, — čukstēja Lorāna. Viņa sāka dziedāt pati, centās ar sevi skaļi sarunāties, lai nomāktu šo mūziku, bet nekas nelīdzēja. Tā viņu vajāja pat miegā.

«Cilvēki nevar spēlēt un dziedāt bez pārtraukuma. Tā droši vien ir mehāniska

mūzika . <. Kāda apmātība,» viņa domāja, gulēdama vajējātn acīm un klausīdamās bez­galīgo loku: čells, vijole, balss… čells, vijole, balss . ..

Viņa nevarēja vien sagaidīt rītu un steidzās'5 uz parku, taču melodija jau bija pārvērtusies par uzbāzīgu ideju. Lorāna tiešām sāka dzir­dēt neesošu mūziku. Parkā staigājošo vāj­prātīgo kliedzieni, vaidi un smiekli tikai ne­daudz nomāca pazīstamo melodiju.