Profesora Dovela galva

Lai sevi nenodotu un nepazudinātu, Lorāna nolēma koncentrēt visu gribas speķu un klu­sēt, klusēt, lai ko viņš teiktu. Tas arī bija bīs­tams solis. Tas nozīmēja atklāta kara pietei­kumu, pēdējo sacelšanos pašaizsargāšanās vārdā, kas izsauks pastiprinātu pretuzbru­kumu. Taču izvēles nebija'.

Kad Ravino ienāca, pa ieradumam cieši raudzījās viņā ar savām apaļajām acīm un jautāja: «Tātad kā vārdā jūs samelojāt?» Lorāna neizdvesa ne skaņas. Viņas lūpas bija cieši sakniebtas, acis nolaistas.

Ravino uzsāka savu inkvizitorisko noprati­nāšanu. Lorāna gan sarka, gan bālēja, taču joprojām klusēja. Ravino — tas ar viņu gadī­jās ļoti reti — pamazām zaudēja pacietību un kļuva nikns.

— Klusēšana ir zelts, — viņš ņirdzīgi teica. — Zaudējusi visu, jūs cenšaties sagla­bāt kaut vai šo mēmo dzīvnieku un pilnīgu idiotu tikumu, bet jums tas neizdosies. Klusē­šanai sekos eksplozija. Jūs pārsprāgsit no dusmām, ja vien neatgriezīsit atmaskojošās daiļrunības aizsargkrānu. Un kāda jēga ir klusēšanai? It kā es nespētu nolasīt jūsu domas. «Tu gribi panākt, lai es sajūku prātā,» jūs pašreiz domājat, «taču tas tev neizdosies.» Runāsim atklāti. Nē, mīļā jaunkundzīt, izdo­sies gan. Samaitāt cilvēka dvēseliti man ir tikpat viegli, kā sabojāt kabatas pulksteni.

Visus šis vienkāršās mašīnas ritenīšus es pazistu kā savus piecus pirkstus. Jo ilgāk jūs pretosities, jo bezcerigāk un dziļāk jūs slīgsit ārprāta tumsā.

«Divi tūkstoši četri simti sešdesmit v'ens, divi tūkstoši četri simti sešdesmit divi…» Lorāna turpināja skaitīt, lai nedzirdētu, ko runā Ravino.

Grūti pasacīt, cik ilgi šīs mocības būtu tur­pinājušās, ja pie durvīm klusi nebūtu pie­klaudzinājusi kopēja.

—   Ienāciet, — neapmierināti uzsauca Ra­vino.

—   Septītajā palātā slimnieccf, kā liekas, mirst, — kopēja sacīia.

Ravino negribīgi piecēlās.

—   Mirst, — jo labāk, — viņš pie sevis norūca. —- Mūsu interesanto sarunu pabeig­sim rīt, — viņš sacīja un, aiz zoda pacēlis Lorānas galvu uz augšu un ironiski no- sprauslojies, aizgāja.

Lorāna smagi nopūtās un gandrīz bez spēka saguma pār galdu.

Bet aiz sienas jau skanēia elsojošā, bezce­rīgu skumju pilnā mūzika. Velnišķās mūzikas vara bija tik liela, ka Lorānu neviļus pār­ņēma šī noskaņa. Viņai jau sāka likties, ka sastapšanās ar Artūru Dovelu ir tikai viņas slimās iztēles murgs, ka jebkāda cīņa ir bez­jēdzīga. Nāve, vienīgi nāve viņu atbrīvos no mokām. Viņa paraudzījās visapkārt .. . Taču slimnieku pašnāvība neietilpa doktora Ravino sistēmā. Te pat nebija uz kā pakārties.

Lorāna nodrebēja. Pēkšņi viņa atcerējās māti.

«Nē, nē, es to nedarīšu, viņas dēļ to neda­rīšu … kaut vai šo pēdējo nakti … Es gai­dīšu Dovelu. Ja viņš neatnāks ..,» Viņa domu neizdomāja līdz galam, bet visa viņas būtne nojauta, kas ar viņu notiks, ja Dovels neiz­pildīs doto solījumu.

bēgšana

Lorānai tā bija pati mocošākā no visām doktora Ravino slimnīcā pavadītajām naktīm. Minūtes vilkās bezgalīgi un nomācoši kā ap­nicīgā mūzika, kas viņu vajāja.

Lorāna nervozi staigāja no loga līdz dur­vīm. Gaitenī bija dzirdami piesardzīgi soļi. Sirds iepukstējās straujāk. Iepukstējās un sa­stinga, — viņa pazina dežurējošās kopējas soļus; tā nā.ca pie durvīm, lai paskatītos iekšā pa durvju actiņu. Divi simti vatu lampa istabā dega visu nakti. «Tas vairo bezmiegu,» bija izlēmis doktors Ravino. Lorāna neizģēr- busies steidzīgi apgūlās, apsedzās ar segu un izlikās par aizmigušu. Ar viņu notika kas ne­parasts: pēc vairāku nakšu negulēšanas viņa tūdaļ iemiga — viss pārdzīvotais bija nogur­dinājis Lorānu līdz pēdējai iespējai. Viņa no­gulēja tikai dažas minūtes, taču šķita, ka pa­gājusi vesela nakts. Izbailēs pielēkusi kājās, Marija pieskrēja pie durvīm un pēkšņi uzgrū­dās virsū Artūram Dovelam, kas patlaban nāca iekšā. Viņš nav piekrāpis. Viņa tikko valdījās, lai neiekliegtos.

—   Ašāk, — Dovels čukstēja. — Kopēja ir rietumu puses gaitenī. Ejami

Viņš paņēma Lorānu aiz rokas un piesar­dzīgi veda sev līdzi. Viņu soļu troksni apslā­pēja ar bezmiegu sirgstošo slimnieku vaidi un kliedzieni. Neganti garais gaitenis, palika aiz muguras. Beidzot viņi izkļuva no mājas.

—   Parkā dežurē sargi, jāpazogas tiem ga­rām … — steidzīgi čukstēja Dovels, vilkdams Lorānu parka dziļumā.

—   Bet suņi …

—   Tos es visu laiku baroju ar ēdienu at­liekām, viņi mani pazīst. Esmu te jau vairā­kas dienas, taču izvairījos no jums, lai nera­dītu aizdomas.

Parks slīga tumsā. Bet pie mūra sienas, tik­pat kā ap cietumu, noteiktā attālumā viena no otras dega spuldzes.

—   Lūk, tur ir krūmājs … turp … — Do­vels pēkšņi nometās zālē guļus un parāva aiz rokas Lorānu. Viņa sekoja Dovela piemēram. Pavisam tuvu bēgļiem pagāja garām kāds sargs. Kad tas bija attālinājies, viņi sāka lauzties cauri krūmājam sienas virzienā.

Ierūcās suns, pieskrēja klāt un, ieraudzījis Dovelu, sāka luncināt asti. Dovels pameta sunim maizes gabalu.

—   Redziet nu, — nočukstēja Artūrs, — pats svarīgākais ir paveikts. Tagad mums atliek pārrāpties pāri sienai. Es jums palīdzēšu.

—   Bet jūs? — Lorāna satraukti vaicāja.

—    Neuztraucieties, es pēc tam, — Dovels atbildēja.