Profesora Dovela galva

— Vienpadsmit gadus es skaitīju, pēc tam rēķini sajuka. Te nav kalendāra, un laiks apstājies. Es nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa šo aleju. Varbūt divdesmit, bet varbūt tūkstoš gadus. Dieva priekšā viena diena ir kā tūkstoš gadu. Grtfti izmērīt laiku. Un jūs, arī jūs te iesit tūkstoš gadus turp līdz akmens sienai un tūkstoš gadus atpakaļ. Izejas no šejienes nav. Tu, kas šeit ieej, atstāj cerības ārā, kā teicis Dantes kungs. Ha, ha, ha! Negaidījāt? Jūs domājat, ka es esmu vājprātīgs? Es esmu viltīgs. Te tikai vājprātīgajiem ir tiesības dzī­vot. Taču jūs no šejienes neiziesit, tāpat kā es. Mēs ar jums … — Ieraudzījis, ka tuvojas sanitārs, kura uzdevums bija noklausīties slimnieku sarunas, vecais vīrs, viltīgi pamirk­šķinājis ar aci, tādā pašā tonī turpināja: — Es esmu Napoleons Bonaparts, un mana simtā diena vēl nav pienākusi. Vai jūs mani sapratāt? — viņš uzprasīja, kad sanitārs aiz­gāja tālāk.

«Nelaimīgais,» nodomāja Lorāna, «vai tie­šām viņš tēlo vājprātīgu, lai izbēgtu no nāves? Izrādās, ka ne tikai man vienai glāb­šanās dēj jāmaskējas.»

Pie Lorānas pienāca vēl viens slimnieks — jauns cilvēks ar melnu kazbārdiņu — un sāka muldēt kaut kādas aplamības par kvadrātsak­nes izvilkšanu no riņķa kvadratūras. Šoreiz sanitārs Lorānai netuvojās, acīmredzot jauno cilvēku administrācija neturēja aizdomās. Viņš pienāca Lorānai klāt un, siekalas šļak­stīdams, runāja aizvien ātrāk un uzstājīgāk.

— Riņķis — tā ir bezgalība. Riņķa kvadra­tūra ir bezgalības kvadratūra. Klausieties uzmanīgi. Izvilkt kvadrātsakni no riņķa kvad­ratūras nozīmē izvilkt kvadrātsakni no bez­galības. Tā būs entajā pakāpē kāpināta bez­galības daļa. Tādā kārtā varēs noteikt arī kvadratūru … Bet jūs taču neklausāties manī. — Jaunais cilvēks pēkšņi noskaitās un satvēra Lorānu aiz rokas. Viņa izrāvās un gandrīz skriešus devās uz savu korpusu. Netālu no durvīm Lorāna sastapa doktoru

Ravino. Viņš tikko spēja atturēt apmierinātu smaidu.

Līdzko Lorāna bija ieskrējusi savā istabā, pie durvīm klauvēja. Viņa labprāt būtu durvis aizslēgusi, taču iekšpusē atslēgas nebija. Viņa nolēma neatbildēt. Tomēr durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās doktors Ravino.

Viņa galva, kā parasts, bija atgāzta atpa­kaļ, izvalbītās, ieplestās, apaļās acis vērīgi raudzījās cauri pensnejas stikliem, melnās ūsas un bārdiņa kustējās līdz ar lūpām.

—   Piedodiet, ka es ienācu bez atļaujas. Ārsta profesija dod man zināmas tiesības …

Doktoram Ravino likās, ka pienācis piemē­rots brīdis, lai sāktu «dragāt Lorānas -morā­los balstus». Viņa arsenālā bija visdažādākie iedarbes līdzekļi — no valdzinošas vaļsirdī­bas, laipnības un apburošas uzmanības līdz rupjībai un ciniskai atklātībai. Viņš bija nolē­mis par katru cenu izvest Lorānu no pacietī­bas un tāpēc pēkšņi iesāka sarunu nekautrīgā un zobgalīgā tonī.

—   Kāpēc jūs nesakāt: «Lūdzu, ienāciet, atvainojiet, ka es jūs neaicināju iekšā. Es biju nogrimusi domās un nedzirdēju jūsu klauvē­jienu …» — vai kaut ko tamlīdzīgu?

—   Nē, jūsu klauvējienu es dzirdēju, bet neatbildēju tāpēc, ka man gribējās palikt vienai.

—   Patiesa, kā arvien, — viņš ironiski sacīja.

—   Patiesīgums nav īstais objekts izsmiek­lam, — Lorāna mazliet saniknoti piebilda

«Kožas,» jautri nodomāja Ravino. Viņš nekautrīgi apsēdās iepretim Lorānai un bez mirkšķināšanas ilgi lūkojās viņā ar savām vēža acīm. Lorāna pūlējās šo skatienu izturēt, taču beidzot viņai tas kļuva nepanesams, viņa nolaida plakstus, pati aiz sašutuma par sevi mazliet nosarkdama.

—   Jūs uzskatāt, — Ravino turpināja tajā pašā ironiskajā tonī, — ka patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam. Bet es domāju, ka visīstākais. Ja jūs būtu tik patiesa, jūs mani iztriektu ārā, tāpēc ka mani neieredzat, taču jūs pūlaties saglabāt viesmīlīgas namamātes laipno smaidu.

—   Tā … vienkārši ieaudzināta pieklā­jība, — sausi atteica Lorāna.

—   Ja jūs neievērotu šo pieklājību, vai tādā gadījumā mani izdzītu? — Un Ravino pēkšņi iesmējās augstā, rejošā balsī. — Teicami! Ļoti labi! Pieklājībai nav pa ceļam ar patiesī­gumu. Tas nozīmē, ka pieklājības dēļ var atteikties no patiesīguma. Tas ir viens, — un viņš pielieca vienu pirkstu. — Šodien es vai­cāju, kā jūs jūtaties, un saņēmu atbildi: «Lie­liski», kaut gan pēc jūsu acīm es redzēju, ka jums gribas vai pakārties. Tātad jūs arī tad melojāt. Vai aiz pieklājības?

Lorānanezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja vai nu vēlreiz samelot, vai arī atzīties, ka nolēmusi neizrādīt s$vas jūtas. Un viņa klu­sēja.

—   Es jums palīdzēšu, Lorānas jaun­kundz, — Ravino turpināja. — Tā bija, ja tā

var teikt, maskēta sevis saglabāšana. Jā vai nē?

— Jā, — Lorāna izaicinoši atbildēja.

—   Tātad, jūs melojat pieklājības dēj — viens, jūs melojat pašsaglabāšanas vārdā — divi. Es bīstos, ka man nepietiks pirkstu, ja mēs šo sarunu turpinātu. Jūs melojat arī žēl­sirdības dēļ. Vai tad jūs mātei nerakstījāt nomierinošas vēstules.