Profesora Dovela galva

Marija Lorāna skaitījās «smags gadījums» doktora Ravino ārstnieciskajā'praksē. Tiesa, pa to laiku, kamēr Lorāna strādāja pie Kerna, viņas nervu sistēma bija novājināta, bet griba palikusi nelokāma. Lauzt Lorānas gribu — pie šāda uzdevuma ķērās Ravino.

Pagaidām viņš Lorānas «psihes apstrādā­šanu» īsti vēl neuzsāka un tikai iztālēm uzma­nīgi viņu novēroja. Profesors Kerns vēl nebija devis doktoram Ravino noteiktas direktīvas par Lorānu: vai nu pirms laika novest viņu kapā, vai likt sajukt prātā. Psihiska saslim­šana saskanēja ar Ravino «psihiatriskās slim­nīcas» sistēmu.

Satraukta Lorāna gaidīja brīdi, kad viņas liktenis būs galīgi izlemts. Nāve vai ārprāts. Cita ceļa viņai, tāpat kā pārējiem, te nebija. Viņa koncentrēja visus dvēseles spēkus, lai vismaz ārprātam stātos pretī. Viņa bija ļoti rāma, paklausīga un ārēji pat mierīga. Taču šādā veidā bija grūti apmānīt pieredzējušo, ar izcila 'psihiatra talantu apvel&īto doktoru

Ravino. Lorānas paklausība modināja viņā vel lielāku nemieru un aizdomas.

«Smags gadījums,» viņš domāja, parastās rīta vizītes laikā sarunādamies ar Lorānu.

—   Kā jūs jūtaties? — viņš vaicāja.

—   Pateicos, labi, — atbildēja Lorāna.

—   Pacientu labā mēs darām visu iespē­jamo, taču nepierastie apstākli un relatīva brī­vības zaudēšana dažus slimniekus nomāc. Vientulības sajūta, skumjas.

—   Pie vientulības es esmu pieradusi.

«No viņas panākt atklātību nav nemaz tik vienkārši,» nodomāja Ravino un turpināja:

—   Atklāti runājot, jūs esat gluži vesela. Nervi mazliet sākuši streikot, vairāk nekas. Profesors Kerns man stāstīja, ka jums gadī­jies piedalīties zinātniskos eksperimentos, kas uz nepieradušu cilvēku atstāj diezgan smagu iespaidu. Jūs esat tik jauna. Pārpūlēšanās un neliela neirastēnija … Profesors Kerns jūs Joti augstu vērtē un nolēma piešķirt jums atvaļinājumu …

—   Es esmu Joti pateicīga profesoram .Ker­nam.

«Noslēgts raksturs,» Ravino dusmojās. «Viņa jāsaved kopā ar citiem slimniekiem. Varbūt tad viņa vairāk atklās sevi un drī­zāk varēs izpētīt viņas raksturu.»

—   No sēdēšanas jūs esat nogurusi, — viņš teica. — Kāpēc gan jums nepastaigāt pa dārzu? Mums ir brīnišķs dārzs, īstenībā nevis dārzs, bet desmit hektāru plašs parks.

—   Man neatjāva pastaigāties.

—   Vai tiešām? — izbrīnījies iesaucās Ravino. — Tā ir mana asistenta kļūda. Jūs nepiederat tiem slimniekiem, kam pastaigas būtu kaitīgas. Lūdzu, pastaigājieties. Iepa­zīstieties ar mūsu slimniekiem. Viņu vidū ir interesanti cilvēki.

—   Pateicos, jūsu atļauju es izmantošu.

Kad Ravino aizgāja, Lorāna atstāja savu

istabu un devās uz izeju pa garu, drūmi pelēkā tonī krāsotu gaiteni ar melnu apmali. Caur istabu slēgtajām durvīm lauzās ārprā­tīgo gaudošana, kliedzieni, histēriski smiekli, murmināšana …

—   O…0…0… — atskanēja no kreisas puses._

—   U — ū-ū … Ha-ha-ha-ha … — atbalso­jās no labās.

«Kā zvērnīcā,» domāja Lorāna, cenzdamās nepadoties nomācošajai atmosfērai. Taču viņa mazliet paātrināja gaitu un izsteidzās no mājas. Taisni pretī gluds celiņš veda dārza dziļumā, un Lorāna devās pa to uz priekšu.

Doktora Ravino «sistēmu» varēja sajust pat te. Visam bija drūma nokrāsa. Parkā bija tikai skuju koki tumši zaļiem vainagiem. Vienkāršie koka soli bez atzveltnēm bija nokrāsoti tumši pelēkā krāsā. Taču Lorānu īpaši pārsteidza puķu dobes. Tās atgādināja kapu kopiņas. Visvairāk bija sadēstītas tumši zilas, gandrīz melnas atraitnītes, ko gar malām kā balta sēru lenta apjoza kumelītes. Ainavu papildināja tumšās tūjas.

«īsta kapsēta. Te neviļus jādzimst domām par nāvi. Bet mani jūs nepievilsit, Ravino kungs, jūsu noslēpumus es esmu atšifrējusi, un jūsu efekti mani nesagatavotu nepār­steigs,» Lorāna uzmundrināja sevi un, ātri pasteigusies garām šiem «kapiem», sāka iet pa priežu aleju. Slaidie stumbri tiecās augšup kā svētnīcas kolonnas, tiem pāri klājās tumši zaļi kupoli. Priežu galotnes šalca vienmērīgu vienmuļu dziesmu. Šur un tur parkā pavīdēja slimnieku pelēkie virsvalki.

«Kurš no viņiem ir vājprātīgs un kurš nor­māls?» Brīdi viņus pavērojot, to varēja pasa­cīt diezgan droši. Tie, kas vēl nebija sajukuši, ieinteresēti aplūkoja «jaunatnācēju» — Lo­rānu. Slimnieki, kuru prāts bija aptumšots, noņēmās paši ar sevi, viņi atradās ārpus šīs pasaules un raudzījās tajā neredzīgu ska­tienu^

Lorānai tuvojās slaids, kalsnējs vecs vīrs ar garu, baltu bārdu. Vecis augstu pacēla savas kuplās uzacis, pamanīja Lorānu un teica, it kā skaļi turpinādams sarunāties pats ar sevi: