Profesora Dovela galva

—   Lieliski! — iesaucās Šaubs. — Es tūdaļ braucu uz So. Krāsu kaste būs teicams iegansts, kāpēc mazajā pilsētiņā ieradies svešs cilvēks. Es skicēšu sanitāru un kopēju portretus. Ja viņas nebūs briesmīgi neglītas, es pat drusku ar viņām palakstošos.

—  Ja vajadzīgs, piedāvājiet viņām roku un sirdi, — aizrautīgi sacīja Larē.

—   Sim nolūkam es neesmu pietiekami skaists, — jaunais cilvēks kautrīgi iebilda. — Taču, ja būs nepieciešams, savus bicepsus es labprāt likšu lietā.

Jaunais sabiedrotais devās ceļā.

—   Atcerieties, ka jā/īkojas pēc iespējas ātri un ar vislielāko piesardzību, — Dovels deva viņam pēdējo padomu.

Šaubs apsolīja atbraukt pēc trim dienām. Taču jau nākamās dienas novakarē pavisam nospiestā garastāvoklī viņš ieradās pie Larē.

—   Neiespējami, — viņš teica. — Tā nav slimnīca, bet ar mūra sienu apjozts cietums. Un šaipus sienai neviens no kalpotājiem neiz­nāk. Visus produktus atved sagādnieki, kurus pat pagalmā neielaiž. Pie vārtiem iznāk saim­niecības vadītājs un saņem visu, kas vaja­dzīgs … Es staigāju ap šo cietumu kā vilks ap aitu kūti. Taču man neizdevās pat pamest skatu viņpus žogam.

Larē bija vīlies un sarūgtināts.

—   Es cerēju, ka jūs būsit attapīgāks un asprātīgāks, Šaub, — viņš sacīja ar neslēptu īgnumu.

—   Vai jūs pats nevēlētos parādīt šo atta­pību? — ne mazāk īgni viņam atbildēja Šaubs. — Tik drīz es plinti krūmos nebūtu metis. Bet nejauši es iepazinos ar kādu vietējo mākslinieku, kas labi pazīst pilsētu un slim­nīcas paražas. Viņš man sacīja, ka tā esot pavisam īpatnēja slimnīca. Aiz tās sienām slēpjoties daudz noziegumu un noslēpumu. Mantinieki tur ievieto savus bagātos radinie­ kus, kas dzīvo pārāk ilgi un nesteidzas ar mir­šanu, pasludinot viņus par garā vājiem un nododot tos uzraudzībai. Nepilngadīgo jau­niešu aizbildņi nosūta uz turieni savus aizbil­dināmos pirms pilngadības sasniegšanas, lai varētu turpināt aizbildniecību pār viņu kapi­tāliem un brīvi ar tiem rīkoties. Slimnīcas īpašnieks — viņš ir arī galvenais ārsts — no ieinteresētajām personām saņem milzīgas summas. Darbiniekiem viņš maksā ļoti labas algas. Tur pat likumam nav varas, to padara bezspēcīgu nevis mūra siena, bet zelts. Visa pamatā ir uzpirkšana. Saprotiet taču, ka tādos apstākjos es varēju nonīkt veselu gadu un ne par mata tiesu nepavirzīties tuvāk mērķim.

—  Nevajadzēja nīkt, bet rīkoties, — sausi piemetināja Larē.

Saubs demonstratīvi pacēla kāju un parā­dīja sadriskātu bikšu galu.

—   Kā redzat, es rīkojos, — viņš ar rūgtu ironiju teica. — Pagājušo nakti es mēģināju pārrāpties pāri sētai. Man tas nenākas grūti. Taču es vēl nebiju lāgā paspējis nolēkf no žoga viņā pusē, kad man metās virsū milzīgi dogi, — un te ir rezultāts … Ja man nebūtu mērkaķa izmanības un veiklības, es tiktu saplosīts gabalos. Tajā pašā laikā visā milzī­gajā dārzā sāka sasaukties sargi un iekvēlo­jās elektriskās spuldzes. Taču ar to vien vēl nepietika. Kad es jau biju pārrāpies atpakaļ šai-pusē, cietumsargi izlaida savus suņus pa vārtiem. Dzīvnieki ir speciāli dresēti, tāpat kā savā laikā Dienvidamerikā tika izdresēti suņi no plantācijām izbēgušu nēģeru ķeršanai . . . Larē, jūs zināt, cik daudz balvu es esmu iegu- >vis par uzvarām skriešanās sacīkstēs. Ja es vienmēr būtu skrējis tik ātri, kā vakar devu kājām ziņu, es būtu pasaules čempions. Pie­tiks, ja pateikšu, ka bez īpašām pūlēm uzlēcu uz garāmbraucošas automašīnas kāpšļa — tā brauca pa ceļu vismaz ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā — un vienīgi tā es izglābos!

—   Nolādēts! Ko tagad lai iesāk? — iesau­cās Larē, iebraukdams ar roku matos. — Va­jadzēs izsaukt Artūru. — Un viņš piesteidzās pie telefona.

Pēc dažām minūtēm Artūrs jau sasveicinā­jās ar draugiem.

—   To varēja sagaidīt, — uzzinājis par neveiksmi, viņš teica. — Kerns savus upurus prot paslēpt drošās vietās. Ko tagad lai iesāk? — viņš atkārtoja Larē jautājumu. — Jālieto vara, jāņem talkā tie paši Kerna ieroči, jāuzpērk galvenais ārsts un …

—   Es nežēlošu visu savu mantu! — izsau­cās Larē.