Profesora Dovela galva

—   Kerns ilgu laiku man negribēja to teikt. Pie sevis mājās viņš mani neielaida. Nācās rakstīt vēstules. Viņš atbildēja izvairīgi, cen­tās mani mierināt un apgalvot, ka meitas veselības stāvoklis uzlabojas un ka drīz viņa varēs atgriezties mājās. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es viņam rakstīju, ka sūdzē­šos par viņu, ja viņš tūlīt man nepaziņos, kur ir Marija. Tad viņš uzrakstīja slimnīcas adresi. Tā atrodas Parīzes apkaimē, So. Pri­vātā slimnīca pieder ārstam Ravino. Ak, es uz turieni aizbraucu! Bet mani pat pagalmā neielaida. Tas ir kā īsts cietums, visapkārt mūra žogs. «Pie mums ir tāda kārtība,» sargs paskaidroja, «ka slimnieku tuviniekus, kaut arī tā būtu māte, mēs slimnīcā neielaižam.» Es izsaucu dežurējošo ārstu, bet viņš man atbildēja to pašu. «Kundze,» viņš teica, «tuvi­nieku ierašanās slimniekus vienmēr satrauc un pasliktina viņu psihisko stāvokli. Es varu jums pateikt tikai to, ka jūsu meita jūtas labāk.» Un aizcirta vārtus manā priekšā.

—  Es tomēr pacentīšos sastapt jūsu meitu. Varbūt man izdosies viņu arī atbrīvot.

Artūrs precīzi pierakstīja adresi un atsveici­nājās.

—   Es darīšu visu, kas manos spēkos. Ticiet man, ja Lorānā*s jaunkundze būtu mana māsa, es nerūpētos par viņu vairāk.

Padomu un labu novēlējumu pavadīts, Dovels izgāja no istabas.

Artūrs nolēma, ka nekavējoties jāsatiek Larē. Viņa draugs augas dienas pavadīja kopā ar Briki, un Dovels devās uz di Mena avēniju. Pie namiņa stāvēja Larē automašīna.

Dovels aši uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viesistabā.

—   Kāda nelaime, Artūr! — viņu sagaidījis, iesaucās Larē. Viņš bija ārkārtīgi satraukts, staigāja pa istabu un jauca savus melnos, cirtainos matus.

—   Kas noticis, Larē?

—   O! … — draugs novaidējās. — Viņa aizbēgusi… *

—   Kas?

—   Nu, protams, Brikes jaunkundze.

—  Aizbēgusi? Bet kāpēc? Runājiet beidzot sakarīgi!

Panākt no Larē sakarīgu stāstījumu nebija viegli. Viņš joprojām skraidīja uz priekšu un atpakaļ, nopūtās, stenēja un vaidēja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz Larē sāka stāstīt:

—   Vakar no rīta Brikes jaunkundze sūdzē­jās, ka sāpes kājā pastiprinoties. Kāja bija ļoti satūkusi un kļuvusi zila. Es izsaucu ārstu. Viņš aplūkoja kāju un sacīja, ka stāvoklis krasi pasliktinājies. Sākusies gangrēna. Ne­pieciešama operācija. Ārsts neapņēmās viņu operēt mājās un pieprasīja, lai slimnieci tūliņ nogādātu slimnīcā. Taču Brikes jaunkundze neparko nepiekrita. Viņa baidījās, ka slimnīcā pievērsīs uzmanību rētām uz viņas kakla. Viņa raudāja un sacīja, ka viņai jāatgriežas pie Kerna. Kerns bija brīdinājis, ka Brikei jāpaliek pie viņa, līdz tā pilnīgi «atveseļosies». Viņa nebija klausījusi un tagad tiekot bargi sodīta. Viņa ticot Kernam kā ķirurgam. «Ja viņš spēja mani uzcelt no miroņiem un dot man jaunu augumu, viņš izārstēs arī kāju. Viņam tā ir nieka lieta.» Mani centieni viņu pierunāt beidzās nesekmīgi. Es negribēju viņu laist. Un nolēmu ņemt talkā viltību. Teicu, ka pats viņu aizvedīšu pie Kerna, cerēdams tādē­jādi viņu nogādāt slimnīcā. Taču man bija jārīkojas tā, lai Brikes atdzīvināšanas noslē­pums tiešām netiktu atklāts pirms laika, — es neaizmiršu par jums, Artūr. Es aizbraucu ne vairāk kā uz stundu, lai visu norunātu at­pazīstamiem ārstiem. Es gribēju piemānīt Briki, bet viņa bija viltīgāka par mani un savu kopēju. Kad atbraucu atpakaļ, viņas vairs nebija. Uz galdiņa pie gultas atradās zīmīte — tas ir viss, kas no viņas palicis. Paskatieties, — un Larē pasniedza Artūram papīra lapiņu, uz kuras steigā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi.

«Piedodiet man, Larē, citādi rīkoties es nespēju. Es atgriezīšos pie Kerna. Neapmek­lējiet mani. Kerns mani nostādīs uz kājām, kā vienreiz jau to izdarījis. Uz drīzu redzē­šanos, — šī doma mani nomierina.»

— Nav pat paraksta.

—   Pievērsiet uzmanību rokrakstam, — sacīja Larē. — Tas ir mazliet pārvērsts Anže­likas rokraksts. Tāds būtu Anželikas rok­raksts, ja viņa būtu rakstījusi krēslas stundā vai ar sāpošu roku: lielākiem burtiem, plašā­kiem vēzieniem.

—  Taču kā tas viss noticis? Kā viņa spēja aizbēgt?

—   Ak vai! Viņa aizbēga no Kerna, lai tagad no manis aizbēgtu pie Kerna. Kad es atbraucu, šurp un ieraudzīju, ka būrītis ir tukšs, es gandrīz vai nogalināju kopēju. Taču viņa paskaidroja, ka ir apmānīta. Brike ar pūlēm piecēlusies, piegājusi pie telefona un piezvanījusi man. Tā bija viltība. Man viņa nezvanīja. Parunājusi pa telefonu, Brike kopējai pateikusi, ka es it kā visu esot nokār­tojis un liekot viņai nekavējoties braukt uz slimnīcu. Brike palūgusi kopēju izsaukt auto­mašīnu, pēc tam, viņas atbalstīta, aizgājusi līdz tai un, atteikdamās no 'kopējas turp­mākas palīdzības, aizbraukusi. «Tas nav tālu, bet tur mani sagaidīs sanitāri,» viņa sacījusi. Kopēja bijusi pilnīgi pārliecināta, ka viss tiek darīts pēc mana rīkojuma un ar manu ziņu. Artūr! — Larē pēkšņi iesaucās, no jauna sāk­dams uztraukties. — Es nekavējoties braukšu pie Kerna. Es nevaru viņu tur atstāt. Es jau pa telefonu lūdzu atsūtīt manu automašīnu. Brauciet man līdzi, Artūr!