Profesora Dovela galva

«Viņa tiešām mazliet 'klibo,» — noskatīda­mies pakaļ aizejošajai Brikei, nodomāja Larē.

Ceļā uz Parīzi Brikes kāja sāka sāpēt ne pa jokam. Brike gulēja savā kupejā un klusi vaidēja. Larē mierināja viņu kā mācēdams. Brauciens viņus tuvināja vēl vairāk. Larē likās, ka savas rūpes viņš velta nevis Brikei, bet Anželikai Gajai. Taču Brike uztvēra Larē gādību kā vienīgi viņai veltītu. Šāda uzma­nība viņu ļoti aizkustināja.

—   Jūs esat tik labs, — viņa sentimentāli sacīja. — Tur, uz jahtas, jūs mani nobaidī­jāt. Taču tagad es no jums vairs nebīstos. — Viņa pasmaidīja tik apburoši, ka Larē atbil­dēja ar smaidu. Atbildes smaids jau pilnībā bija veltīts galvai: smaidīja taču Brikes galva. Viņa guva panākumus, pati to neap­zinādamās.

Netālu no Parīzes notika sīks atgadījums, kas Briki vēl vairāk iepriecināja, bet samul­ sināja pašu šī gadījuma vaininieku. Sevišķi asas sāpju lēkmes laikā Brike pastiepa roku un teica:

—   Ja jūs zinātu, kā man sāp …

Larē neviļus satvēra pastiepto roku un to noskūpstīja. Brike nosarka, bet Larē samulsa.

«Velns parāvis,» viņš domāja, «liekas, ka es viņu noskūpstīju. Bet tā jau bija tikai roka — Anželikas roka. Taču sāpes cieš galva, tas nozīmē, ka, noskūpstīdams roku, es pažēloju arī galvu. Galva jūt sāpes tāpēc, ka sāp Anželikas kāja, taču Anželikas sāpes jūt Brikes galva …» Viņš pavisam sapinās un apmulsa vēl vairāk.

—   Kā jūs pēkšņo aizbraukšanu izskaidro­jāt savai draudzenei? — jautāja Larē, lai drīzāk aiztrauktu neērtības sajūtu.

—  Nekā. Viņa ir pieradusi pie maniem ne­parastajiem gājieniem. Starp citu, ari viņa ar vīru drīz atbrauks uz Parīzi. Es gribu viņu redzēt… Jūs, lūdzu, uzaiciniet viņu pie manis. — Un Brike iedeva Rudās Martas adresi.

Larē un Artūrs Dovels nolēma iekārtot Briki di Mena avēnijā, nelielā, tukšā mājā, kas piederēja Larē tēvam.

—  Blakus kapsētai! — māņticīgi iesaucās Brike, kad automašīna brauca garām Mon- parnasa kapsētai.

—  Tas nozīmē, ka jūs ilgi dzīvosit, — Larē viņu mierināja.

—  Vai tad ir tads ticējums? jautāja Brike, būdama māņticīga.

—   Neapstrīdams.

Brike nomierinājās.

Slimniecei ierādīja diezgan mājīgu istabu, kur viņu apguldīja milzīgā vecmodīgā gultā ar baldahīnu. Atlaizdamās spilvenu kaudzē, Brike nopūtās.

—  Jums katrā ziņā jāizsauc ārsts un ko­pēja, — teica Larē. Taču Brike kategoriski iebilda. Viņa baidījās, ka svešie cilvēki viņu nodos.

Ar lielām pūlēm Larē pierunāja Briki pa­rādīt kāju viņa draugam —jaunam ārstam — un par kopēju uzaicināt vārtsarga meitu.

—  Šis vārtsargs pie mums strādā jau div­desmit gadus. Uz viņu un viņa meitu var droši paļauties.

Ataicinātais ārsts apskatīja uztūkušo un stipri sasārtušo kāju, parakstīja kompreses, nomierināja Briki un kopā ar Larē izgāja otrā istabā.

—   Nu, kā ir? — Larē uztraukti jautāja.

—   Pagaidām nekā nopietna nav, taču uz­manīt vajag. Es viņu apmeklēšu ik pārdie­nas. Slimniecei nepieciešams pilnīgs miers.

Larē katru rītu apciemoja Briki. Reiz viņš klusi ienāca istabā. Kopējas nebija. Brike snauda vai bija tikai pievērusi acis. Dīvaini, bet viņas seja šķita kļūstam aizvien jaunāka. Tagad Brikei varēja dot ne vairāk kā div­desmit gadu. Viņas vaibsti bija izlīdzināju­šies un kļuvuši maigāki. Larē uz pirkstga­liem piegāja pie gultas, noliecās, ilgi lūkojās šajā sejā un . .. pēkšņi maigi to noskūpstīja uz pieres. Šoreiz Larē neanalizēja, vai viņš skūpsta Anželikas «ēnu», Brikes galvu vai pašu Briki.

Brike lēni pavēra plakstus, paskatījās uz Larē, un viņas lūpās pavīdēja vārs smaids.

—   Kā jūs jūtaties? — jautāja Larē. — Vai es jūs neuzmodināju? .

—   Nē, es negulēju. Pateicos, es jūtos labi. Ja tikai nesāpētu …

—  Ārsts saka, ka nekā nopietna nav. Gu- liet mierīgi, un jūs drīz izveseļosities …

Ienāca kopēja. Larē pamāja ar galvu un izgāja. Brike viņu pavadīja ar maigu ska­tienu. Viņas dzīvē bija ienācis kas jauns. Viņa gribēja drīzāk izveseļoties. Kabarē, de­jas, šansonetes, «Šanuāra» iereibušie jautrie viesi — tas viss aizpeldēja kaut kur tālu prom, zaudēja jēgu un vērtību. Viņas sirdi modās jauni sapņi par laimi. Var jau būt, ka tas bija lielākais atdzimšanas brīnums, ko neapjauta ne pati «atdzimusī», ne Larē. Skaidrais, jaunavīgais Anželikas Gajas augums ne vien atsvaidzināja Brikes galvu, bet arī pārvērta viņas domu gaitu. Vaļīgā kabarē dziedātāja pārvērtās kautrā meitenē.

kerna upuris

Kamēr Larē nodevās vienīgi rūpēm par Briki, Artūrs Dovels ievāca ziņas par Kerria māju. Laiku pa laikam draugi apspriedās ar Briki, kas viņiem pastāstīja visu, ko zināja par Kerna namu un tā iemītniekiem.

Artūrs Dovels nolēma rīkoties ļoti piesar­dzīgi. Kopš Brikes pazušanas Kerns noteikti ievēroja modrību. Pēkšņi viņu pārsteigt nez vai izdosies. Jādarbojas tā, lai Kerns līdz pēdējam brīdim nenojaustu, ka pret viņu sākts uzbrukums.

—   Mēs rīkosimies pēc iespējas viltīgāk, — viņš teica Larē. — Vispirms jāuzzina, kur dzīvo Lorānas jaunkundze. Ja viņa nav ar Kernu uz vienu roku, viņa daudzējādā ziņā mums palīdzēs, — daudz vairāk nekā Brike.