Profesora Dovela galva

Artūrs pats bija piedalījies dažos teva ek­sperimentos. Profesors Dovels beigta suņa asinsvados bija ievadījis līdz + 37°C sasildītu barojošu šķīdumu kopā ar adrenalīnu — uzbu­dinošu vielu, kas liek asinsvadiem sarauties. Kad šis šķidrums zināma spiediena rezul­tātā nonāca sirdī, tas atjaunoja sirdsdarbību, un pa asinsvadiem sāka plūst asinis. Maz pamazām asinsriņķošana pilnīgi normalizē­jās un dzīvnieks atdzīvojās. «Pats galvenais organisma nāves cēlonis,» toreiz bija teicis

Artūra tēvs, «ir tas, ka orgāni vairs nesaņem asinis un skābekli.» — «Tas nozīmē, ka var atdzīvināt arī cilvēku?» — «Jā,» līksmi atbil­dēja tēvs, «es apņemos izdarīt atdzīvināšanu un kādreiz šo «brīnumu» realizēšu. Mani eksperimenti tam arī tiek veltīti.»

Tātad mirušu cilvēku ir iespējams atdzī­vināt. Bet vai var atdzīvināt līķi, ja ķerme­nis ņemts no viena cilvēka, bet galva no cita? Vai tāda operācija ir iespējama? Par to Artūrs šaubījās. Tiesa, viņš bija vērojis, cik prasmīgi tēvs veica neparasti drosmīgas operācijas, pārstādot audus un kaulus. Taču tas nebija tik sarežģīti, un tādas operācijas izdarīja tikai viņa tēvs.

«Ja mans tēvs būtu dzīvs, es droši vien ticētu, ka Larē versijai par svešu galvu uz Anželikas Gajas ķermeņa ir zināms pamats. Tikai tēvs iedrošinātos veikt tik sarežģītu un neparastu operāciju. Varbūt asistenti turpi­nājuši viņa eksperimentus?» iedomājās Do­vels. «Taču viena lieta bija atdzīvināt galvu vai pat visu līķi, bet cilvēka galvu piešūt otra cilvēka ķermenim — tas ir pavisam kas cits.»

—   Ko jūs domājat tagad darīt? — Dovels jautāja.

—   Es gribu sameklēt šo sievieti pelēkajā tērpā, iepazīties ar viņu un noslēpumu atklāt. Vai jūs man palīdzēsit?

—   Nu protams, — atbildēja Dovels.

Larē cieši paspieda viņam roku, un abi sāka apspriest rīcības plānu.

jautrais izbraukums

Pēc pāris dienām Larē jau bija iepazinies ar Briki, tās draudzeni un 2anu. Viņš iero­sināja izbraukumu ar jahtu, un šis priekšli­kums tika pieņemts.

Kamēr Zans un Rudā Marta uz klāja tēr­zēja ar Dovelu, Larē uzaicināja Briki nokāpt lejā un apskatīt kajītes. To bija divas, pavi­sam mazas, un vienā no tām atradās kla­vieres.

—   O, te ir pat pianīno! — iesaucās Brike.

Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spē­lēt fokstrotu. Jahta vienmērīgi šūpojās jūras viļņos. Larē stāvēja pie klavierēm, raudzījās Brikē un apsvēra, kā iesākt patiesības izzi­nāšanu.

—   Nodziediet kaut ko, — viņš sacīja.

Brike nebija lūdzama. Viņa sāka dziedāt,

reizi pa reizei koķeti uzlūkodama Larē. Viņš tai patika.

—   Kāda jums… dīvaina balss, — teica Larē un cieši raudzījās viņai sejā. —= Tā it kā apvieno divas balsis, divu sieviešu bal­sis…

Brike apmulsa, taču, ātri saņēmusi sevi rokās, māksloti iesmējās.

—   O, jā!… Tas man ir jau kopš bērnības. Viens dziedāšanas profesors atklāja, ka man esot kontralts, cits — ka man esot mecosop­rāns. Katrs manu balsi gribēja nostādīt ci­tādi, bet iznāca … turklāt es nesen saaukstē­jos …

«Vai viens fakts netiek pārāk plaši izskaid­rots?» Larē nodomāja. «Un kāpēc viņa tā apmulsa? Mana hipotēze sāk apstiprināties. Te kaut kas slēpjas.»

—   Kad jūs dziedat zemos toņus, — viņš skumīgi iesāka, — man šķiet, it kā es dzir­dētu kādas savas ļoti labas paziņas balsi… Viņa bija slavena dziedātāja. Nelaimīgā sie­viete gāja bojā vilciena katastrofā. Lai cik savādi tas būtu, viņas līķi neatrada … Viņas un jūsu augums ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Varētu pat domāt, ka tas ir viņas augums.

Brike palūkojās uz Larē ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā. Viņa saprata, ka šo sarunu Larē nav uzsācis nejauši.

—   Gadās cilvēki, kas viens otram ir ļoti līdzīgi… — viņa drebošā balsī teica.

—   Jā, bet tādu līdzību es vēl nebiju redzē­jis. Turklāt… jūsu žesti.., lūk, šis, žests ar delnu … Un vēl… jūs tikko ar roku aizskārāt galvu, it kā sakārtodama kuplus matus. Tādi mati bija Anželikai Gajai. Un tā viņa sakār­toja nepaklausīgo sprogu pie deniņiem … Bet jums nav garu matu. Jums tie ir īsi, apgriezti pēc pēdējās modes.

—   Arī man senāk bija gari mati, — pie­celdamās teica Brike. Viņas seja bija nobā­lējusi un pirkstu gali jūtami trīcēja. — Te ir smacīgi… Kāpsim augšā …

—   Pagaidiet, — tāpat satraukts, Larē viņu aizturēja. — Man ar jums jāparunā.

Viņš ar varu apsēdināja Briki pie ilumi­natora.

—   Man ir nelabi… Es neesmu pieradusi pie šūpošanās! — iesaucās Brike, cenzdamās tikt prom. Taču Larē it kā nejauši ar roku pieskārās viņas kaklam un mazliet pacēla kaklarotu. Viņš ieraudzīja sārtu rētu.

Brike sagrīļojās. Larē tik tikko paguva viņu satvert: Brike bija paģībusi.

Nezinādams, ko iesākt, mākslinieks iešļāca viņai sejā ūdeni tieši no karafes. Brike drīz atguvās. Viņas acīs iekvēlojās neaprakstā­mas šausmas. Dažas bezgalīgi garas minū­tes viņi klusēdami raudzījās viens otrā. Brike domāja, ka pienācis atmaksas brīdis. Baigais atmaksas brīdis par svešā ķermeņa piesavi­nāšanos.

—   Nepazudiniet mani!… Žēlojiet…