Profesora Dovela galva

—   Nomierinieties, es netaisos jūs pazudi­nāt … bet man jāatklāj šis noslēpums. — Larē pacēla Brikes roku, kas nokarājās kā pātaga, un cieši to saspieda. — Atzīstieties — tas nav jūsu augums?' Kā jūs to ieguvāt? Stāstiet man visu patiesību!

—   Zan! — Brike pūlējās iekliegties, bet Larē ar roku aizspieda viņai muti un no­šņāca pie pašas auss:

—  Ja jūs vēlreiz iekliegsities, jūs vairs ne­iziesit no šīs kajītes.

Pēc tam, atgājis no Brikes, viņš aši aiz­slēdza kajītes durvis un cieši aizvēra ilumi­natoru.

Brike ieraudājās kā bērns. Taču Larē bija nepielūdzams.

—   Asaras jums nepalīdzēs! Runājiet drī­zāk, kamēr es neesmu zaudējis pacietību.

—   Es neesmu vainīga, — šņukstēdama Brike ierunājās. — Mani nogalināja … Pēc tam es atdzīvojos … Tikai mana galva … uz stikla paliktņa… Tas bija tik šaus­mīgi!… Turpat atradās arī Tomā galva… Es nezinu, kā tas notika … Profesors Kerns — tas bija viņš, kas mani atdzīvināja… Es lūdzu, lai viņš atdod man ķermeni. Viņš ap­solīja … un atveda no kaut kurienes šo ķer­meni … — viņa gandrīz ar šausmām paska­tījās uz saviem pleciem^lin rokām. — Kad es ieraudzīju līķi, es atteicos… Man bija tik baigi… Es negribēju, es lūdzu, lai manu galvu neliek klāt līķim … To var apliecināt Lorāna — viņa mūs kopa. Taču Kerns ne­klausīja. Viņš mani iemidzināja, un es atmo­dos, lūk, tāda. Es negribēju palikt pie Kerna un aizbēgu uz Parīzi, bet pēc tam uz še­jieni … Es zināju, ka Kerns man sekos … Es jūs lūdzu, nenogaliniet mani un nevienam neko nesakiet. Es negribu zaudēt savu ķer­meni, tagad tas ir kļuvis mans… Man nekad nav bijušas tik vieglas kustības … Vienīgi kāja sāp… Bet tas pāries… Es negribu atgriezties pie Kerna!

Klausīdamies nesakarīgajā runā, Larē do­māja: «Liekas, ka Brike tiešām nav vainīga. Bet šis Kerns… Kā viņš varēja dabūt Gajas līķi un izlietot tādam briesmīgam eksperimentam? Kerns? Par viņu es esmu dzirdējis no Artūra. Kerns, kā liekas, bija viņa tēva asistents. Šis noslēpums jāatklāj.»

—   Beidziet raudāt un uzmanīgi paklausie­ties manī, — viņš stingri teica. — Es jums palīdzēšu, taču ar tādu noteikumu, ka jūs nevienam nestāstīsit par to, kas ar jums līdz pat šim brīdim noticis. Nevienam, izņemot vienu cilvēku, kurš tūliņ te ieradīsies. Tas ir Artūrs Dovels — jūs viņu jau pazīstat. Jums visās lietās jāklausa man. Tikko nepaklau­sīsit, jūs piemeklēs bargs sods. Jūs esat izda­rījusi noziegumu, par ko soda ar nāvi. Un jūs nekur nepaslēpsit savu galvu un piesa­vināto svešo augumi. Jūs atradīs un giljotn nēs. Uzklausiet mani. Vispirms, nomierinie­ties. Otrkārt, sēdieties pie klavierēm un dzie­diet. Dziediet pēc iespējas skaļāk, lai arī tur augšā varētu sadzirdēt. Jums ir ļoti jautri un jūs negribat vēl kāpt augšā uz klāja.

Brike piegāja pie pianīno, apsēdās un sāka dziedāt, pati spēlēdama pavadījumu, lai gan viņas pirksti tik tikko klausīja.

—  Skaļāk, jautrāk, — komandēja Larē un atvēra iluminatoru un durvis.

Tā bija ļoti dīvaina dziesma — izmisuma un šausmu kliedzieni mažora toņkārtā.

—  Spēcīgāk sitiet pa taustiņiem! Tā! Spē­lējiet un gaidiet. Jūs brauksit mums līdzi uz Parīzi. Neiedomājieties bēgt. Parīzē jūs būsit drošībā, gan mēs pratīsim jūs paslēpt.

Ar jautru sejas izteiksmi Larē uzkāpa uz klāja. Nosvērusies uz labajiem sāniem, jahta ātri slīdēja pa vieglajiem viļņiem. Valganais jūras vējš atspirdzināja Larē. Viņš piegāja pie Artūra Dovela un, neuzkrītoši pavedis draugu sānis, teica:

—   Nokāpiet kajītē un lieciet, lai Brikes jaunkundze atkārto visu to pašu, ko viņa sa­cīja man. Bet es pakavēšu viesiem laiku.

—   Kā jums patīk jahta, madam? — viņš jautāja Rudajai Martai un uzsāka ar viņu raitu sarunu.

2ans, atlaidies pītā krēslā, būdams tālu prom no policijas un detektīviem, vai kusa svētlaimē. Viņš negribēja vairs ne domāt, ne uzmanīties, viņš gribēja aizmirst mūžīgo pie­sardzību. Lēni sūkdams brīnišķu konjaku no mazas glāzītes, viņš aizvien vairāk slīga pus­snaudā. Neko izdevīgāku Larē nevarēja vēlē­ties.

Arī Rudā Marta jutās lieliski. Izdzirdusi no kajītes plūstam draudzenes dziesmu, viņa sarunas starplaikos piebalsoja rotaļīgajai me­lodijai.

Vai nu spēlēšana bija Briki nomierinājusi, vai arī Artūrs viņai likās mazāk bīstams sa­runu biedrs, bet šajā reizē savu nāves un augšāmcelšanās stāstu viņa izstāstīja saka- rīgāk un jēdzīgāk.

—   Tas ir viss. Vai tad es esmu vainīga? — jau smaidīdama viņa vaicāja un nodziedāja īsu šansoneti «Vai es gan vainīga esmu?», un Marta uz klāja viņai piebalsoja.

—       Aprakstiet man, kāda izskatījās trešā galva, kas dzīvoja pie profesora Kerna, — sacīja Dovels.

—   Tomā?

—   Nē, tā, kurai profesors Kerns jūs parā­dīja! Lai gan …

Artūrs Dovels steidzīgi izvilka kabatas portfeli, parakājās tajā, izņēma fotogrāfiju un parādīja to Brikei.

—   Sakiet., vai te attēlotais vīrietis ir lī­dzīgs mana … mana paziņas galvai, ko jūs redzējāt pie Kerna?