Profesora Dovela galva

Uzzināt Lorānas adresi bija pavisam vien­kārši. Taču, kad Dovels aizgāja uz Lorānas dzīvokli, viņu gaidīja vilšanās. Lorānas vietā Artūrs sastapa vienīgi viņas māti — cienī­jamu, tīri ģērbušos, bēdu sagrauztu sirm­galvi saraudātām, neuzticības pilnām acīm.

—   Vai es varētu runāt ar Lorānas jaun­kundzi? — viņš vaicāja.

Vecā sieviete neizpratnē pavērās viņā.

—   Manu meitu? Vai tad jūs viņu pazīs­tat? … Ar ko man ir tas gods, un kāpēc jums vajadzīga mana meita?

—   Ja atļausit…

—   Lūdzu. — Lorānas māte ieveda ciemiņu nelielā viesistabā, kurā atradās vecmodīgas mīkstās mēbeles "baltos pārvalkos, ar mežģīņu sedziņām uz atzveltnēm. Pie sienas liels por­trets. «Interesanta meitene,» nodomāja Ar­tūrs.

—   Mans uzvārds ir Radjē, — viņš teica.

Es esmu provinces ārsts, tikai vakar iebraucu no Tulonas. Agrāk es pazinu kādu Lorānas jaunkundzes universitātes laika draudzeni. Te, Parīzē, es nejauši satiku šo draudzeni un no viņas uzzināju, ka Lorānas jaunkundze strādā pie profesora Kerna.

—  Bet kā sauc manas meitas universitātes laika draudzeni?

—   Kā sauc? Rišā!

—   Rišā, Rišā … Tādu uzvārdu es neesmu dzirdējusi, — piemetināja Lorāna un jau ar neslēptu neuzticību prasīja: — Vai jūs nav sūtījis Kerns?

—   Nē, mani nav sūtījis Kerns, — smaidot atbildēja Artūrs. — Bet es ļoti gribētu ar viņu iepazīties. Viņš strādā medicīnas nozarē, par kuru es interesējos. Man ir zināms, ka dau­dzus, turklāt pašus interesantākos eksperi­mentus Kerns izdara mājās. Taču viņš ir ļoti noslēgts cilvēks un nevienu negrib ielaist savā svētnīcā.

Vecajai Lorānai tas šķita ticami. Kad meita bija sākusi strādāt pie profesora Kerna, viņa sacīja, ka profesors dzīvo ļoti noslēgti un nevienu nepieņem. «Ar ko viņš nodarbojas?» viņa bija meitai taujājusi un saņēmusi neno­teiktu atbildi: «Ar visādiem zinātniskiem eks­perimentiem.»

—   Tā nu es, — turpināja Dovels, — nolēmu vispirms iepazīties ar Lorānas jaunkundzi un lūgt viņas padomu, kā man drīzāk tikt pie inerķa. Viņa varētu nolīdzināt ceļu, jau iepriekš ar Kernu parunāt, iepazīstināt mani ar viņu un ievest viņa namā.

Jaunā cilvēka izskats modināja uzticību, taču viss, kas bija saistīts ar Kerna vārdu, radīja Lorānas kundzes sirdī tādu nemieru un satraukumu, ka viņa nezināja, ko tālāk teikt. Viņa smagi nopūtās un, valdīdamās, lai ne­sāktu raudāt, teica:

—  Manas meitas nav mājās. Viņa ir slim­nīcā.

—   Slimnīcā? Kādā slimnīcā?

Lorānas kundze neizturēja. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi vienatnē ar savām bēdām un tagad, aizmirsdama jebkādu piesardzību, izstāstīja savam viesim visu: kā viņas meita pēkšņi atsūtījusi vēstuli par to, ka darba apstākļu dēļ viņai kādu laiku vajadzēs palikt pie Kerna, lai koptu smagi slimos; kā viņa, māte, nesekmīgi bija mēģinājusi tikties ar meitu Kerna mājā; kā viņa uztraukusies, kad Kerns beidzot paziņojis, ka viņas meita sasli­musi ar nerviem un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā.

—   Es neieredzu šo Kernu, — vecīte sacīja, ar kabatas lakatu slaucīdama acis. — Viņš manu meitu novedis līdz ārprātam. Es nezinu, ko viņa Kerna mājā pieredzēja un ko tur darīja — par to viņa pat man nestāstīja —, taču vienu es zinu: tiklīdz Marija iestājās šai darbā, tā arī kļuva nervoza. Es viņu vairs nepazinu. Meita nāca mājās bāla, satraukta, viņai bija zudusi ēstgriba, viņa mocījās ar bezmiegu. Naktīs Mariju māca murgi. Viņa trūkās augšā un pa miegam runāja, ka viņu vajājot Kerns un kaut kāda tur Dovela galva … Kerns pa pastu man piesūta meitas algu, diezgan krietnu summu, sūta līdz pat šim laikam. Taču es šai naudai nepieskaros. Veselību ne par kādu naudu neatgūsi… Meitu es esmu zaudējusi .., — Un vecīte izplūda asarās.

«Nē, šeit Kerna atbalstītājus velti meklēt,» nodomāja Artūrs Dovels. Viņš nolēma ilgāk neslēpt nāciena īsto iemeslu.

—   Kundze, — viņš sacīja, — es tagad teikšu atklāti, ka man ir ne mazāks pamats ienīst Kernu. Man bija vajadzīga jūsu meita, lai ar Kernu nokārtotu dažus rēķinus un … atklātu viņa noziegumus.

Lorānas kundze iekliedzās.

—   Nē, neuztraucieties, jūsu meita šajos noziegumos nav iejaukta.

—   Mana meita drīzāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, — Lorāna lepni atbildēja.

—   Es gribēju lūgt Lorānas jaunkundzes palīdzību, bet tagad redzu, ka viņai pašai vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka jūsu meita nav zaudējusi prātu, bet Kerns viņu ļaunprātīgi ieslodzījis trako namā.

—   Kāpēc? Par ko?

—   Tieši tāpēc, ka jūsu meita labāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, kā jūs sacījāt. Acīm­redzot Kernam viņa likās bīstama.

—   Bet par kādiem noziegumiem jūs runā­jat?

Artūrs Dovels Lorānu vēl maz pazina un baidījās no vecītes pjāpīguma, tāpēc nolēma viņai visu nestāstīt.

—   Kerns taisīja nelikumīgas operācijas. Sakiet, lūdzu, kurā slimnīcā Kerns jūsu meitu ievietojis?

Uztrauktā Lorāna tik tikko spēja koncentrē­ties, lai turpinātu sakarīgi runāt. Vārdi jaucās ar asarām, kad viņa atbildēja: