Profesora Dovela galva

—   Tas taču ir viņš! — Brike iesaucās. Viņa pat pārstāja spēlēt. — Dīvaini! Ar pleciem. Galva ar ķermeni. Vai tad tiešām arī viņam jau paguvuši piešūt ķermeni? Mans dārgais, kas jums kaiš? — līdzjūtīgi un izbiedēti viņa jautāja.

Dovels sagrīļojās. Viņa seja nobālēja. Ar pūlēm savaldīdamies, viņš paspēra dažus so­ļus, smagi noslīga krēslā un aizsedza ar ro­kām seju.

—   Kas jums kaiš? — Brike viņam jautāja vēlreiz. Taču Dovels nekā neatbildēja. Pēc tam viņa lūpas nočukstēja: «Nabaga tēvs», bet Brike šos vārdus nesadzirdēja.

Artūrs Dovels ļoti ātri saņēma sevi rokās. Kad viņš pacēla galvu, seja bija gandrīz pa­visam mierīga.

—   Piedodiet, es jūs laikam izbiedēju, — viņš teica. — Man dažreiz uznāk nelielas sirdslēkmes. Nu jau viss ir pāri.

—       Bet kas ir tas cilvēks? Viņš ir tik lī­dzīgs… Vai tas ir jūsu brālis? — Brike sāka interesēties.

—   Lai arī kas viņš būtu, jums jāpalīdz mums šo galvu atrast. Jūs brauksit mums līdzi. Mēs jūs iekārtosim tik nomaļā vietā, ka neviens neatradīs. Kad jūs varat braukt?

—    Kaut vai šodien, — Brike atbildēja. "— Bet vai jūs … neatņemsit manu augumu?

Dovels uzreiz nesaprata, pēc tam pasmai­dīja un teica:

—   Protams, ka ne… ja tikai jūs mums paklausīsit un palīdzēsit. Ejam uz klāju.

—   Nu, kā jums patīk brauciens? — at­griezies uz klāja, viņš jautri vaicāja. Tad ar pieredzējuša jūrnieka skatienu palūkojās uz horizontu, bažīgi pašūpoja galvu un teica:

—   Jūra man nepatīk. Vai jūs redzat pie horizonta to tumšo svītru? Ja mēs laikā ne- atgriezīsimies …

—   Ai, mudīgāk braucam atpakaļ! Es ne­gribu noslīkt! — pusnopietni, puspajokam iesaucās Brike.

Nekādu vētras priekšpazīmju nebija. Do­vels vienkārši nolēma savus viesus iebiedēt, lai ātrāk varētu atgriezties krastā.

Larē norunāja ar Briki pēcpusdienā tikties tenisa laukumā, «ja vien nebūs vētras». Viņi šķīrās tikai uz dažām stundām.

—   Paklausieties, Larē, mēs nejauši esam nokļuvuši uz pēdām lieliem noslēpumiem, — sacīja Dovels, kad viņi bija atgriezušies vies­nīcā. — Vai jūs zināt, kura cilvēka galva vēl atrodas pie Kerna? Mana tēva, profesera Dovela galva!

Larē; kas bija jau apsēdies krēslā, uzsprāga 'stāvus augšā kā bumba.

—   Galva? Dzīva jūsu tēva galva! Vai tad tas ir iespējams? Un to visu Kerns? Viņš … es viņu saplosīšu gabalos! Mēs atradīsim jūsu tēva galvu.

—   Es baidos, ka dzīvu mēs to vairs neat­radīsim, — skumji atteica Artūrs. — Tēvs pats pierādīja, ka iespējams atdzīvināt no ķermeņa atdalītu galvu, taču šīs galvas dzī- v voja ne ilgāk kā pusotras stundas, tad tās aizgāja bojā, tāpēc ka asinis sarecēja, bet mākslīgi barojošie šķīdumi dzīvības funkcijas spēja nodrošināt uz vēl īsāku laika sprīdi.

Artūrs Dovels nezināja, ka viņa tēvs īsi pirms nāves bija izgudrojis preparātu, ko viņš nosauca «Dovels 217» un ko Kerns bija pār­dēvējis par «Kerns 217». Ievadīts organismā, šis preparāts pilnīgi novērš asins sarecēšanu, un tāpēe galva spēj eksistēt ilgāk.

—   Dzīva vai mirusi, bet tēva galva mums jāatrod. Drīzāk uz Parīzi!

Larē aizsteidzās uz savu numuru sakravāt mantas.

uz parīzi!

Veicīgi paēdis pusdienas, Larē aizsteidzās uz tenisa laukumu.

Brike mazliet aizkavējās un bija ļoti prie­cīga, ieraugot, ka Larē viņu jau gaida. Kaut ari šis cilvēks iedvesa viņai šausmas, Brike joprojām uzskatīja viņu par ļoti interesantu vīrieti.

— Bet kur ir jūsu rakete? — viņa vīlusies jautāja. — Vai tad jūs šodien nemācīsit mani spēlēt?

Larē jau vairākas dienas mācīja Brikei spēlēt tenisu. Izrādījās, ka viņa ir ļoti spē­jīga skolniece. Taču Larē šo spēju noslēpumu zināja labāk par pašu Briki: viņai bija Anže­likas trenētais augums, un Anželika bija tei­cama tenisiste. Kādreiz viņa pati bija mācī­jusi Larē dažus sitiena veidus. Tagad Larē vajadzēja tikai panākt, lai trenētajam Gajas augumam pieskaņotos Brikes vēl netrenētās smadzenes — vajadzēja smadzeņu šūnās no­stiprināt ķermenim ierastās kustības. Brīžiem Brikes kustības bija nedrošas, stūrainas. Taču reizēm, pašai par brīnumu, viņa spēlēja neparasti veikli. Larē, piemēram, bija ārkār­tīgi pārsteigts, kad viņa sāka padot iegriez­tās serves — neviens Brikei to nebija mācī­jis. Taču ar šo veiklo un grūto paņēmienu savā ziņā lepojās Anželika. Raugoties Bri­kes kustībās, Larē dažbrīd aizmirsa, ka ne­spēlē ar Anželiku. Tieši tenisu spēlējot, dzima Larē maigums pret «atdzimušo Anželiku», kā viņš dažkārt dēvēja Briki. Tiesa gan, šīs jū­tas ne tuvu nelīdzinājās tai dziļajai cieņai un dievināšanai, ko viņš veltīja Anželikai.

Brike stāvēja līdzās Larē, aiz raketes slēp­dama seju no vakara saules stariem, — tas bija viens no Anželikas žestiem.

—   Šodien mēs nespēlēsim.

—   Cik žēl! Es labprāt spēlētu, kaut ari man šodien stiprāk nekā parasti sāp kāja, — teica Brike.

—   Nāciet man līdz. Braucam uz Parīzi.

—   Tūdaļ?

—   Nekavejoties.

—   Bet man taču jāpārģērbjas un šis tas jāpaņem līdzi.

—   Labi. Lai sakravātu mantas, dodu jums četrdesmit minūtes laika, ne minūtes vairāk. Mēs aizbrauksim jums pakaļ ar automašīnu. Ejiet drīzāk posties ceļam.