Profesora Dovela galva

—   Baidos, ka ar to nepietiks. Lieta tāda, ka cienījamā doktora Ravino komerciālo uzņē­mumu balsta, no vienas puses, milzīgās sum­mas, ko viņš saņem no saviem klientiem, un, 110 otras puses, uzticība, kādu viņam izrāda klienti, būdami pilnīgi pārliecināti, ka Ravino, krietnu kukuli saņēmis, nekādos apstākļos nenodos viņu intereses. Ravino negribēs graut savu reputāciju un līdz ar to satricināt uzņē­muma pamatus. Pareizāk sakot, viņš to darītu gan, ja saņemtu uzreiz tādu summu, kas līdzi­nātos visiem viņa nākamajiem ienākumiem par divdesmit gadiem uz priekšu. Es baidos, vai šādai vajadzībai mums pietiks līdzekļu, ja arī mēs savus kapitālus saliktu kopā. Neaiz­mirstiet, ka Ravino klienti ir miljonāri. Daudz vienkāršāk un lētāk būtu uzpirkt kādu no sīkā­kiem kalpotājiem. Taču visa nelaime tā, ka Ravino savus kalpotājus uzmana ne mazāk kā ieslodzītos. Šaubam ir taisnība. Arī es pats ievācu šādas tādas ziņas par Ravino slimnīcu. Svešam cilvēkam vieglāk iekļūt katordznieku cietumā un noorganizēt bēgšanu no turienes, nekā to paš.u izdarīt Ravino cietumā. Viņš pie­ņem darbā ar ļoti stingru atlasi, visbiežāk tie ir cilvēki, kam nav tuvinieku. Viņš nenopel arī tādus, kas pārkāpuši likumu un grib nozust no policijas vērīgajām acīm. Ravino maksā labi, taču prasa solījumu, ka neviens no kalpotājiem darba laikā slimnīcas terito­riju neatstās, bet darba laiks tiek noteikts ne mazāk kā uz desmit vai divdesmit gadiem.

—   Kur tad viņš sameklēs tādus cilvēkus, kas būtu ar mieru gandrīz tikpat kā uz mūža ieslodzījumu? — jautāja Larē.

—   Sameklē. Daudzus vilina doma par dzī­ves nodrošinājumu līdz pat vecumdienām. Lielāko vairumu piespiež trūkums. Protams, visi neiztur. Atgadās, tiesa gan, ļoti reti — pa dažiem gadiem reizi, ka kalpotāji no Ravino slimnīcas bēg. Ne tik sen kāds kalpo- tajs, noilgojies pēc dzīves brīvē, aizbēga.

Tajā pašā dienā viņa līķi atrada So tuvumā. So policiju Ravino ir uzpircis. Tika sastādīts protokols, ka kalpotājs beidzis dzīvi pašnā­vībā. Ravino paņēmis līķi un nogādājis slim­nīcā. Pārējo var nojaust. Ravino droši vien līķi parādīja saviem kalpotājiem un noturēja attiecīgu runu, liekot saprast, ka tāds liktenis sagaida katru līguma lauzēju. Tas ir viss.

Larē bija satriekts.

—   Kur jūs ņēmāt tādu informāciju?

Artūrs Dovels pašapmierināti pasmaidīja.

—   Nu, redziet, — sacīja Šaubs, jau kļuvis jautrāks. — Es taču jums teicu, ka neesmu vainīgs.

—   Es iedomājos, cik jautra dzīve šajā nolā­dētajā vietā ir Lorānai. Bet ko lai mēs iesā­kam, Artūr? Uzspridzināt sienas ar dinamītu? Izrakt apakšzemes eju?

Artūrs apsēdās un iegrima pārdomās. Draugi, viņā raudzīdamies, klusēja.

—   Eurika! — Dovels pēkšņi iesaucās.

«ārprātīgie»

Neliela istaba ar skatu uz dārzu. Pelēkas sienas. Pelēka gulta, pārklāta ar gaiši pelēku pūkainu segu. Balts galdiņš un divi balti krēsli.

Lorāna sēž pie loga un izklaidīgi raugās dārzā. Saules stars zeltī viņas rūsganos matus. Viņa ir ļoti novājējusi un bāla.

Pa logu redzama aleja, kur pastaigājas slimnieku grupas. Starp viņiem pavīd māsu baltie virsvalki ar melnām apmalēm.

—   Ārprātīgie … — klusi saka Lorāna, ska­tīdamās uz slimniekiem. — Arī es esmu ārprā­tīgā … Kāda bezjēdzība! Tas ir viss, ko esmu panākusi…

Viņa sažņaudza rokas tā, ka nokrakšķēja pirkstu kauliņi.

Kā tas bija noticis? …

Kerns ieaicināja viņu kabinetā un teica:

—   Man ar jums jārunā, Lorānas jaun­kundz. Vai jūs atceraties mūsu pirmo sarunu, kad jūs ieradāties, lai stātos darbā?

Viņa pamāja ar galvu.

—  Jūs apsolījāt klusēt par visu, ko jūs šajā namā redzēsit un dzirdēsit, vai tā ir?

—  Jā.

—   Tūliņ atkartojiet šo solījumu, un jūs varat doties apciemot savu māmuļu. Jūs redzat, es ticu jūsu dotajam vārdam.

Kerns prasmīgi bija uztaustījis īsto stīgu. Lorāna bija galīgi apmulsusi. Dažas minūtes viņa klusēja. Lorāna bija radusi turēt doto vārdu, bet pēc visa, ko viņa te bija uzzinā­jusi … Kerns manīja viņas šaubas un sa­traukti gaidīja, kā beigsies viņas cīņa pašai ar sevi.

—   Jā, es devu vārdu klusēt, — viņa bei­dzot klusi sacīja. — Bet jūs mani piekrāpāt. Jūs daudz ko noslēpāt no manis. Ja jūs būtu uzreiz pateicis patiesību, es tādu solījumu nebūtu devusi.

—  Tātad jūs uzskatāt, ka solījums vairs nav saistošs?

—   Jā.

—   Pateicos par atklātību. Ar jums ir viegli vismaz tajā ziņā, ka jūs neizliekaties. Jums piemīt vīrišķība runāt patiesību.

Kerns to teica ne tādēļ vien, lai Lorānai paglaimotu. Kaut arī godīgumu Kerns uzska­tīja par muļķību, šajā brīdī viņš tiešām cienīja Loranās vīrišķīgo raksturu un morālo stin­grību. «Velns parāvis, tas būtu bēdīgi, ja šo meiteni nāktos novākt no ceļa. Bet 'ko lai ar viņu iesāk?»

—   Lorānas jaunkundz, tātad jūs pirmajā izdevīgajā gadījumā mani nodosit? Jūs droši vien zināt, kas mani pēc tam gaida. Mani sodīs. Vēl vairāk, mans vārds būs iemīdīts dubļos.

—  Par to jums vajadzēja padomāt agrāk, — atbildēja Lorāna.