Profesora Dovela galva

—   Paklausieties, jaunkundz, — Kerns tur­pināja, it kā viņas vārdus nebūtu dzirdējis. — Atmetiet savu šauri morālo redzes viedokli. Saprotiet taču, ja nebūtu rnanis, profesors Dovels jau sen būtu sapuvis zemē vai sade­dzis krematorijas krāsnī. Viņa darbs būtu pārtraukts. Tas, ko galva dara tagad, īstenībā ir pēcnāves darbs. Galvu radīju es. Šādā situācijā man ir zināmas tiesības uz Dovela galvas «produkciju», es domāju, ka jūs man piekritīsit. Vēl vairāk, bez manis Dovels — tas ir, viņa galva — savus atklājumus nespētu realizēt. Jūs zināt, ka smadzenes nevar ne operēt, ne saaudzēt kopā. Tomēr man teicami izdevās saaudzēt Brikes galvu ar svešu ķer­meni. Mugurkaula smadzenes, kas atrodas kakla skriemeļos, saauga kopā. Pie šis problē­mas atrisināšanas darbojās Dovela galva un Kerna rokas. Šīm rokām,.— Kerns pastiepa uz priekšu rokas, pats uz tām raudzīda­mies, — arī ir zināma vērtība. Tās izglābušas dzīvību ne vienam vien simtam cilvēku un glābs vēl daudzus simtus, ja vien jūs pār manu galvu nelīksit krist atmaksas zobenam. Bet arī tas vēl nav viss. Mūsu pēdējais pētī­jums izdarīs apvērsumu ne vien medicīnā, bet arī visas cilvēces dzīvē. Kopš šā brīža medi­cīna spēs atdzīvināt cilvēku. Cik daudz izcilu cilvēku būs iespējams pēc nāves atdzīvināt, lai viņi varētu turpināt dzīvi cilvēces labā! Es pagarināšu ģēniju dzīvi, atdošu bērniem tēvus, sievām — vīrus. Vēlāk šādas operācijas izdarīs parasts ķirurgs. Cilvēces bēdu nasta taps vieglāka …

—   Uz citu nelaimīgo rēķina.

—   Lai arī tā, bet tur, kur agrāk raudāja divi cilvēki, raudās tikai viens. Tur, kur bija divi mirušie, turpmāk būs tikai viens. Vai tās nav diženas perspektīvas? Un kāda nozīme salīdzinājumā ar visu to ir manai personiskai dzīvei, kaut vai noziegumiem? Kāda daļa slimniekam par to, ka ķirurgam, kas glābj viņa dzīvību, uz sirdsapziņas guļ noziegums? Jūs nogalināsit ne tikai mani, jūs nogalināsit tūkstošus dzīvību, kuras es nākotnē būtu varējis izglābt. Vai jūs par to neesat padomājusi? Jūs izdarīsit tūkstošreiz lielāku noziegumu nekā es, ja vispār to esmu izda­rījis. Pārdomājiet vēlreiz un pasakiet man savu atbildi. Tagad ejiet. Es jūs nesteidzi-' nāšu.

—   Es jau jums atbildēju. — Un Lorāna atstāja kabinetu.

Viņa iegāja profesora Dovela galvas istabā un atstāstīja viņam, ko ar Kernu runājusi. Dovels iegrima domās.

—   Vai nebūtu bijis labāk jūsu nodomu neatklāt vai vismaz dot nenoteiktu atbildi? — beidzot nočukstēja galva.

—   Es neprotu melot, — Lorāna atbildēja.

—   Tas jums dara godu, bet… jūs notiesā­jāt pati sevi. Jūs varat iet bojā, un no jūsu upura nevienam vieglāk nekļūs.

—   Es … citādi es nevaru, — teica Lorāna un, skumji pamājusi ar ga-lvu, aizgāja.

—   Kauliņi ir mesti, — sēdēdama savā istabā pie loga, viņa atkārtoja vienu un to pašu frāzi.

«Nabaga māmuļa,» pēkšņi viņai iešāvās prātā. «Bet viņa rīkotos tāpat,» Lorāna pati sev atbildēja. Viņai gribējās uzrakstīt mātei vēstuli un tajā izstāstīt visu, kas ar viņu noti­cis. Pēdojo vēstuli. Taču nebija nekādas iespē­jas to nosūtīt. Lorāna nešaubījās, ka viņa' nolemta bojāejai. Viņa bija gatava nāvi sagai­dīt mierīgi. Viņu skumdināja vienīgi rūpes par māti un domas par to, ka Kerna noziegumi paliks neatriebti. Taču Lorāna ticēja, ka agri vai vēlu viņam no soda neizdosies izvairīties.

Gaidītais pienāca ātrāk, nekā viņa bija domājusi.

Lorāna nodz'esa gaismu un apgūlās gultā. Nervi bija saspīlēti. Viņa izdzirda savādu čaukstoņu aiz skapja, kas atradās pie sienas. Čaukstoņa radīja viņā vairāk izbrīna nekā baiļu. Istabas durvis bija aizslēgtas. Viņai nedzirdot, istabā ienākt nevarēja. «Kas tā par čaukstoņu? Varbūt peles?»

Turpmākais norisinājās neparasti ātri. Pēc čaukstoņas atskanēja čīkstēšana. Gultai tuvo­jās ātri soļi. Lorāna izbijusies paslējās pus- sēdus, bet tajā pašā brīdī spēcīgas rokas atspieda viņu spilvenā un pielika sejai hloro­forma masku.

«Nāve!….» pazibēja Lorānas smadze­nēs, un, nodrebējusi ar visu augumu, viņa instinktīvi rāvās augšā.

— Mierīgāk, — viņa izdzirda Kerna balsi — tādu pašu kā parastajās operācijās —, bet pēc tam zaudēja samaņu.

Lorāna atguvās tikai slimnīcā …

Profesors Kerns bija izpildījis draudus par «ārkārtīgi smagām sekām», ja viņa neglabās noslēpumu. No Kerna viņa bija gaidījusi visu. Viņš atriebās, bet pats atmaksu nesaņēma. Marija upurēja sevi, bet viņas upuris bija bezjēdzīgs. Šī doma Lorānu nomāca par visu vairāk.

Viņa bija tuvu izmisumam. Pat slimnīcā viņa izjuta Kerna ietekmi.

Pirmo divu nedēļu laikā Lorānai neļāva iziet lielajā,* ēnainajā dārzā, kur staigāja «rāmie» slimnieki. «Rāmie» bija tie, kas nepro­testēja pret ieslodzījumu, necentās pierādīt ārstiem, ka viņi ir pilnīgi vesfeli, nedraudēja visu atmaskot un nemēģināja bēgt. Slimnīcā nebija vairāk par desmit procentiem īstu vāj­prātīgo, un tie paši bija sajukuši prātā jau slimnīcā. Šim nolūkam Ravino bija izstrādājis sarežģītu «psihiskās sagandēšanas» sistēmu.

«smags gadījums»