Profesora Dovela galva

Kad viņš «izskaloja» no galvas bojāto asiņu paliekas un ielaida tajā līdz trīsdesmit septiņiem grādiem sasildītas svaigas, vese­līgas asinis, Brikes seja atguva sārtumu. Pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis un, vēl neko neapjēgdama, lūkojās Kernā. Pēc tam ar jau­šamu piepūli viņa paskatījās lejup un viņas acis iepletās.

—  Atkal bez auguma … — Brike nočuk­stēja, un acīs sariesās asaras. Tagad viņa spēja vairs tikai čukstēt: balss saites bija pārgrieztas augstāk par iepriekšējo griezuma vietu.

«Lieliski,» nodomāja Kerns, «asinsvados ātri ieplūst valgme, ja tikai šis šķidrums nav jau bijis asaru kanālos. Taču dārgo šķidrumu nedrīkst tērēt asarām.»

—  Neraudiet un nebēdājieties, Brikes jaun­kundz. Jūs pati sev esat piespriedusi bargu sodu par savu nepaklausību. Tomēr es jums pielikšu jaunu augumu, labāku par iepriek­šējo, pacietieties vēl dažas dienas.

Un novērsies no Brikes, viņš piegāja pie Tomā galvas.

—   Nu, kā tad klājas mūsu fermerim?

Kerns pēkšņi savilka pieri un vērīgi ielūko­jās Tomā sejā. Galva izskatījās ļoti slikti. Āda bija nomelnējusi, mute puspavērta. Kerns apskatīja pievadcaurulītes un sāka lamāt Džonu.

—  Es domāju, ka Tomā guj, — taisnoda­mies teica Džons.

—   Pats tu esi aizgulējies, ēzelis tāds!

Kerns sāka darboties ap galvu.

—   Ak, kādas šausmas!… — čukstēja Bri­kes galva. — Viņš nomiris. Es tik ļoti bīstos no miroņiem .. . Man ir bailes, ka arī es neno­mirstu … Kāpēc viņš nomira?

—   Noslēdz viņai gaisa pieplūdi! — Kerns nikni pavēlēja.

Brike apklusa pusvārdā, bet, bezpalīdzīgi kustinot lūpas, bailīgi un lūdzoši skatījās ko-' pējas acīs.

—   Ja pēc divdesmit minūtēm es galvu ne­atdzīvināšu, atliks to tikai izsviest ārā, — teica Kerns.

Pēc piecpadsmit minūtēm galva uzrādīja vājas dzivības zīmes. Plakstiņi un lūpas no­trīsēja, bet acis raudzījās truli un nedzīvi. Vēl pēc divām minūtēm galva izdvesa pāris nesakarīgus vārdus. Kerns jau triumfēja. Taču galva pēkšņi atkal apklusa. Sejā neie- trīsējās^neviens nervs.

Kerns paraudzījās termometrā.

—   Tā ir līķa temperatūra. Beigts!

Aizmirsis, ka tepat ir arī Brike, viņš nikni

pagrāba galvu aiz biezajiem matiem, norāva no galdiņa un iesvieda to lielā metāla bļodā.

—   Aiznesiet to uz saldētavu… Vajadzēs izdarīt sekciju …

Nēģeris ātri pakampa bļodu un izgāja. Brike noraudzījās viņam pakaļ ar šausmās izplestām acīm.

Kerna kabinetā iezvanījās telefons. Kerns nikni nosvieda uz grīdas cigāru, kuru bija grasījies aizsmēķēt, un, skaļi aizcirzdams dur­vis, iegāja savā kabinetā.

Zvanīja Ravino. Viņš ziņoja, ka ar kurjeru nosūtījis Kernam vēstuli, kam vajagot būt jau nogādātai.

Kerns nogāja lejā un pats izņēma sūtījumu no vēstuļu kastītes pie durvīm. Kāpdams augšup pa kāpnēm, Kerns nervozi atplēsa ap­loksni un sāka lasīt. Ravino rakstīja, ka Artūrs Dovels, tēlodams slimnieku, iekļuvis viņa slimnīcā, nolaupījis Lorānu un pats aiz­bēdzis. -

Kerns paklupa un tik tikko nenogāzās pa kāpnēm.

— Artūrs Dovels! Profesora dēls … Viņš ir te? Un, protams, zina visu .. .

Ir uzradies jauns ienaidnieks, kas viņu ne­saudzēs. Kabinetā Kerns vēstuli sadedzināja un, apdomādams rīcības plānu, sāka staigāt pa paklāju turp un atpakaļ. Iznīcināt profe­sora Dovela galvu? To viņš var paveikt minū­tes laikā jebkuru brīdi. Taču galva viņam vēl ir vajadzīga. «Būs vienīgi jāizdara tā, lai šo lietišķo pierādījumu neieraudzītu sveši cil­vēki. Var sagaidīt kratīšanu, ienaidnieku ielaušanos viņa namā. Pēc tam . .. pēc tam, jāpasteidzina Brikes galvas demonstrēšana. Uzvarētājus netiesā. Lai ko arī Lorāna un Artūrs Dovels stāstītu. Kernam būs vieglāk cīnīties, ja ap viņa vārdu vīsies vispārējas atzīšanas un cieņas oreols.

Kerns noņēma telefona klausuli, izsauca zi­nātniskās biedrības sekretāru un lūdza viņu atbraukt uz pārrunām par to, kā organizēt sēdi, kurā viņš, Kerns, demonstrēs savu jau­nāko eksperimentu rezultātus. Pēc tam Kerns piezvanīja lielāko avīžu redakcijām un lūdza atsūtīt intervētājus.

«Ap profesora Kerna izcilo sasniegumu jā­saceļ avīžu kņada. Demonstrēšanu varēs or­ganizēt pēc kādām trijām dienām, kad Bri­kes galva mazliet atgūsies pēc smagā pārdzī­vojuma un pieradīs pie domas par zaudēto ķermeni… Bet tagad …»

Kerns iegāja laboratorijā, parakājās skapī­šos, izņēma šļirci, spirta lampiņu, vati, kār­biņu ar uzrakstu «Parafīns» un devās pie pro­fesora Dovela galvas»

sazvērnieki

Larē namiņš pārvērtās par «sazvērnieku» — Artūra Dovela, Larē, Šauba un Lorānas — štābu. Kopējā apspriedē tika nolemts, ka Lorānai atgriezties agrākajā dzīvoklī ir bīs­tami. Taču Lorāna drīzāk gribēja sastapties ar māti, tāpēc Larē devās pie Lorānas kun­dzes un atveda viņu uz savu mājiņu.

Ieraudzījusi meitu sveiku un veselu, vecīte no prieka gandrīz paģība; Larē viņu satvēra aiz rokas un apsēdināja atzveltnes krēslā.

Māte un meita iekārtojās divās istabās mājiņas trešajā stāvā. Lorānas kundzes prie­kus aptumšoja vienīgi viņas meitas glābēja Artūra Doveia slimība. Par laimi, viņam ne­bija vajadzējis pārāk ilgi elpot smacējošo gāzi. Ari ārkārtīgi veselīgais organisms da­rīja savu.