Profesora Dovela galva

Gar aparātu jau ņēmās Lorāna. Gaisma drīz tika izdzēsta, un uz baltās sienas sāka kustēties ēnas. Harolds Loids cenšas aiz­šmaukt no saviem vajātājiem — policistiem. Taču Tomā garastāvoklis bija sabojāts. Re­dzot tagad cilvēkus, kas spēj kustēties, viņš kļuva vēl bēdīgāks.

—   Redz tikai, nesas kā sadedzis, — teica Tomā galva. — Vajadzētu viņu uzsēdināt tā kā mani, tad viņš vairs nelēkātu.

Lorāna mēģināja vēlreiz mainīt program­mu.

Augstākās sabiedrības balles ainas pavi­sam sabojāja Brikes omu. Daiļās sievietes un greznās tualetes viņu kaitināja.

—       Nevajag… es negribu skatīties, kā citi dzīvo, — viņa sacīja.

Kinoaparātu aizvāca.

Radiouztvērējs viņus uzjautrināja mazliet ilgāk.

Abus iejūsmināja deju mūzika, it sevišķi tautas deju motīvi.

—       Ak dievs, kā es kādreiz dejoju šo de­ju! — izplūzdama asarās, reiz iesaucās Brike.

Nācās pāriet pie citiem izklaidēšanas vei­diem.

Brike bija kaprīza, ik minūti pieprasīja spoguli, izgudroja jaunas frizūras, lūdza ar zīmuli iekrāsot viņai acis, smiņķēt seju. Viņu kaitināja nemākulīgā Lorāna, kura nepavi­sam nespēja apgūt kosmētikas noslēpumus.

—       Vai tiešām jūs neredzat, — saniknoti runāja Brikes galva, — ka labā acs apvilkta tumšāka nekā kreisā? Paceliet spoguli aug­stāk!

Brike lūdza, lai viņai atnes modes žurnā­lus un audumus, un lika drapēt galdiņu, uz kura atradās viņas galva.

Viņa nonāca līdz dīvainībām: novēlotas kautrības sajūtas vadīta, pēkšņi paziņoja, ka nevar gulēt vienā istabā ar vīrieti.

—       Norobežojiet pa nakti mani ar aizsegu vai vismaz ar grāmatu.

Un Lorāna izveidoja «aizsegu» — uzlika uz stikla plāksnes pie Brikes galvas atvērtu grāmatu.

Tomā sagādāja ne mazāk rūpju.

Reiz viņš pieprasīja vīnu, un profesoram Kernam vajadzēja viņam radīt noreibuma baudu, piemaisot barojošajiem šķīdumiem nelielu devu reibinošas vielas.

Dažreiz Tomā un Brike dziedāja duetu. Novājinātās balss saites neklausīja. Tas bija drausmīgs duets.

—   Mana nabaga balss… Ja jūs būtu dzir­dējuši, kā es dziedāju agrāk! — stāstīja Bri­ke, un viņas uzacis savilkās uz augšu cie­šanu pilnā izteiksmē.

Vakaros viņiem uzmācās pārdomas. Nepa­rastais eksistences veids pat šiem vienkār­šajiem cilvēkiem lika pārdomāt dzīvības un nāves problēmu.

Brike ticēja nemirstībai. Tomā bija mate­riālists.

—   Protams, ka mēs esam nemirstīgi, — sacīja Brikes galva. — Ja reizē ar miesu no­mirtu arī dvēsele, tā neatgrieztos galvā.

—   Kur tad jums dvēsele sēdēja: galvā vai miesā? — Tomā indīgi jautāja.

—   Nu, protams, ka bija miesā… visur bija… — nedroši atbildēja Brikes galva, Tomā jautājumā saklausot kādu ļaunu no­lūku,

—   Kā tad nu iznāk, jūsu miesas dvēsele tagad viņā saulē klīst bez galvas?

—   Pats jūs esat bez galvas, — Brike ap­vainojās.

—   Es esmu ar galvu. Tā vien tikai man ir, — Tomā nemitējās. — Bet vai jūsu gal­

vas dvēsele nav palikusi viņā saulē? Vai viņa pa šo gumijas zarnu atgriezās atpakaļ uz zemes? Nē, — viņš sacīja jau nopietni, — mēs esam kā dampis. Ielaiž tvaiku — un atkal sāk darboties. Bet, ja tas sašķīdīs drumslās, nekāds tvaiks nepalīdzēs …

Katrs iegrima savās domās.

DEBESIS UN ZEME

Tomā argumenti Briki nepārliecināja. Par spīti vieglajam dzīves veidam, viņa bija zvērināta katoliete. Brike bija dzīvojusi diez­gan vētraini, un viņai neatlika laika ne tikai domāt par aizkapa eksistenci, bet pat aiziet uz baznīcu. Taču viņā sīksti turējās bērnībā ieaudzinātā reliģiozitāte. Un tagad, likās, ir pienācis visīstākais brīdis, lai reliģiozitātes sēkla dzītu asnus. Viņas pašreizējā dzīve bija drausmīga, bet nāve — otrreizējas nā­ves iespēja — viņu baidīja vēl vairāk. Naktīs Briki mocīja aizkapa dzīves murgi.

Viņai rēgojās elles uguns liesmas. Brike redzēja, kā viņas grēcīgā miesa jau cepās uz milzīgas pannas.

Brike pamodās šausmās klabošiem zobiem, gandrīz bez elpas. Jā, viņa tiešām sajuta elpas trūkumu. Viņas uzbudinātās smadzenes prasīja spēcīgāku skābekļa pieplūdumu, bet viņai nebija sirds — tā dzīvā dzinēja, kas tik ideāli regulē vajadzīgā asins daudzuma pie­gādi visiem ķermeņa orgāniem. Viņa pūlējās kliegt, lai atmodinātu Džonu, kas dežurēja turpat istabā. Taču Džonam biežie izsaukumi bija apnikuši, un, lai mierīgi pāris stundas varētu pagulēt, viņš, neievērodams profesora Kerna norādījumus, dažreiz izslēdza gaisa krānus pie galvām. Brike kā no ūdens izvilkta zivs plātīja muti un mēģināja kliegt, bet viņas kliedziens nebija skaļāks par zivs pirmsnāves saucienu … Pa istabu joprojām klaiņoja himēru melnās ēnas, elles liesmas apgaismoja to sejas. Izstiepušas ķetnas ar drausmīgiem nagiem, himēras viņai tuvojās. Brike aizvēra acis, bet tas nelīdzēja: viņa joprojām tās redzēja, un viņai šķita, ka sirds no šausmām pamirst un kļūst auksta.