Profesora Dovela galva

— Kungs dievs! Kungs dievs, vai tiešām tu nepiedosi savai verdzenei, tu esi visuva­rens, — bez skaņas kustējās viņas lūpas, — tavai žēlastībai nav robežu. Es daudz esmu grēkojusi, bet vai es esmu vainīga? Tu taču zini, kā tas viss sanāca. Savu māti es neatceros, nebija, kas mani mācītu uz labu … Es cietu badu … Cik reižu es neesmu lūgusi, lai tu man palīdzi. Nedusmojies, kungs dievs, es tev nepārmetu, — viņa bailīgi turpināja savu mēmo lūgšanu. — Es gribu sacīt, ka tik vainīga nemaz neesmu, un, būdams tik žēlsirdīgs, varbūt tu mani aizsūtīsi uz šķīs­tītavu … Tikai ne uz elli! Es nomiršu no šausmām… Cik es gan esmu dumja, tur taču nemirst! — Un viņa atkal uzsāka savas naivās lūgšanas..

Arī Tomā gulēja slikti. Taču viņu elles mošķi nevajāja. Tomā kremta ilgas pēc šīs

zemes lietām. Tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizgājis no dzimtā ciema, atstādams visu, kas sirdij dārgs, paņemdams ceļā līdzi vienīgi nelielu maisiņu ar plāceņiem un ce­rību — sapelnīt pilsētā naudu, par ko no­pirkt savu zemes stūrīti. Tad viņš varēs ap­precēties ar veselīgo sārtvaidzi Mariju … O, tad viņas tēvs vairs nepretosies laulībām.

Un nu viss pagalam. Uz sava nejaušā cietuma baltās sienas viņš ieraudzīja fermu un jautru, veselīgu, Marijai tik līdzīgu sie­vieti, kas slauca govi. Tomā vietā kāds cits vīrietis pārveda pāri pagalmam, garām klukstošajai vistai un cālēniem, zirgu, kas ar asti vienmērīgi atgaiņāja mušas. Bet, viņš, Tomā, ir beigts, iznīcināts, un viņa galva uzbāzta uz mieta kā vārnu biedēklis. Kur ir viņa spē­cīgās rokas, veselīgais ķermenis? Aiz izmi­suma Tomā sāka griezt zobus. Pēc tam viņš klusi raudāja, un asaras bira uz stikla pa­liktņa., >

—  Kas tad tas? — rīta apgaitas laikā prar sīja pārsteigtā Lorāna. — No kurienes te radies ūdens?

Kaut arī Džons gaisa krānu tālredzīgi bija jau atgriezis, Tomā neatbildēja. Drūmi un naidīgi viņš paskatījās uz Lorānu, bet, kad viņa piegāja pie Brikes galvas, puisis nosē­cās viņai pakaļ:

—  Slepkava! … — Tomā jau bija aizmir­sis par šoferi, kas viņu sabrauca, un visu savu naidu izgāza uz cilvēkiem, kas bija ap viņu.

—       Ko jūs teicāt, Tomā? — Lorāna atgriezās. Tomā lūpas atkal bija cieši sa­kniebtas, bet acis pilnas neapslāpēta naida.

Lorāna bija izbrīnījusies un gribēja izvai­cāt Džonu par Tomā sliktā garastāvokļa cē­loņiem, taču viņas uzmanību pilnībā piesais­tīja Brike.

—        Esiet tik laba, pakasiet man deguna labo pusi. Šī bezpalīdzība ir drausmīga … Vai tās nav pūtītes? Bet kāpēc tad tā niez? Padodiet, lūdzu, man spoguli.

Lorāna pienesa Brikes galvai spoguli.

—       Pagrieziet pa labi, es neredzu. Vēl… Nu, tā. Sārtums ir. Varbūt ieziest ar koldkrēmu?

Lorāna pacietīgi zieda krēmu.

—       Tā. Tagad, lūdzu, nopūderējiet. Patei­cos … Lorāna, es jums gribēju vaicāt par vienu lietu ..

—   Lūdzu.

—        Sakiet man, ja … ļoti grēcīgs cilvēks izsūdz garīdzniekam savus grēkus un tos no­žēlo, vai tāds cilvēks var cerēt uz piedošanu un nonākt debesīs?

—       Protams, ka var, — Lorāna nopietni atbildēja.

—       Es tik ļoti baidos no elles mocībām …— Brike atzinās. — Es jūs lūdzu, ataiciniet pie manis kirē … es gribu nomirt kā kristīgā …

Brikes galva ar mirstošas mocekles izteik­smi pavērsa skatu augšup. Tad viņa nolaida acis un iesaucās:

—   Cik jūsu kleitai interesants piegriezums!

Vai tā ir pēdējā mode? Jūs man sen neesat rādījusi modes žurnālus.

Brikes domas atgriezās pie šīs pasaules lietām.

—   īsa… īsie svārki skaistām kājām ir ļoti izdevīgi. Manas kājas! Manas nabaga kājas! Vai jūs tās redzējāt? O, kad es de­joju, šo kāju dēļ vīrieši zaudēja prātu!

Istabā ienāca profesors Kerns.

—   Kā klājas? — viņš jautri jautāja.

—   Paklausieties, profesora kungs, — Brike pievērsās viņam. — Es tā nevaru … jums jāpierīko man kā nebūt ķermenis … Es jums jau reiz to lūdzu un tagad lūdzu vēlreiz. Es ļoti lūdzu. Es esmu pārliecināta, ka jūs, ja vien gribat, varat to izdarīt…

«Velns parāvis, bet kāpēc gan ne?» nodo­māja profesors Kerns. Kaut arī visu slavu par cilvēka galvas atdzīvināšanu viņš piesa­vinājās sev, sirds dziļumos Kerns apzinājās, ka nopelni par šī eksperimenta veiksmi pie­der vienīgi profesoram Dovelam. Bet kāpēc neiet tālāk par Dovelu? No diviem bojā gā­jušiem cilvēkiem radīt vienu dzīvu — tas būtu vareni! Un eksperimenta veiksmes gadījumā viss gods ar pilnām tiesībām tad pienāktos Kernam vienam pašam. Starp citu, Dovela galvas padomus tomēr varētu ņemt vērā. Jā, par to noteikti jāpadomā.

—  Vai jūs ļoti gribētu vēl dejot? — Kerns pasmaidīja un uzpūta Brikes galvai cigāra dūmu strūklu.

—   Vai es gribētu? Es dejošu dienu un nakti. Es māšu ar rokām kā vējdzirnavu spārniem, es lidināšos kā tauriņš … Dodiet man ķermeni, jaunu, skaistu sievietes ķermeni!

—   Kāpēc tieši sievietes ķermeni? — Kerns koķeti jautāja. — Ja vien jūs vēlētos, es va­rētu dot jums arī vīrieša ķermeni.

Brike palūkojās viņā ar izbrīnu un šausmām.

—  Vīrieša ķermeni? Sievietes galva uz vī­rieša ķermeņa? Nē, nē, tā būtu drausmīga bezjēdzība! Pat apģērbu grūti izdomāt…