Profesora Dovela galva

—   Tieši tāpēc, ka Dovela galva ir vairāk vērta par tūkstošiem citu cilvēku galvām. Pirms apveltu ar ķermeni Brikes galvu, es iesāku ar suni. Brikes galva ir tikpat daudz reižu vērtīgāka par suņa galvu, cik Dovela galva vērtīgāka par Brikes galvu.

—   Cilvēka un suņa dzīvības nav salīdzi­nāmi jēdzieni, profesora kungs …

—   Tāpat kā Dovela un Brikes galvas. Vai jums vairāk nekā nav ko sacīt?

—   Nē, profesora kungs, — Lorāna atbil­dēja un devās uz durvīm.

—   Tādā gadījumā, jaunkundz, man ir daži jautājumi jums. Pagaidiet, jaunkundz.

Jautājoši skatīdamās uz Kernu, Lorāna palika pie durvīm stāvam.

—   Pienāciet, lūdzu, pie galda, apsēstieties.

Lorāna nobažījusies apsēdās dziļajā klub­krēslā. Kerna seja neko labu nevēstīja. Kerns atgāzās pret klubkrēsla atzveltni un ilgi pētī­joši skatījās Lorānai acīs, kamēr viņa tās nolaida. Tad viņš ātri izslējās savā varenajā augumā, ar dūrēm stingri atspiedās pret galdu un, paliecis galvu uz Lorānas pusi, vai­cāja klusi, bet draudīgi:

—      Sakiet, vai jūs neesat atgriezusi Dovela galvas gaisa krānu? Vai jūs neesat ar viņu sarunājusies?

Lorāna juta, ka viņai pirkstu galiņi kļūst auksti. Galvā sagriezās domu viesuļi. Naids, ko viņā izraisīja Kerns, mutuļoja un solījās kuru katru brīdi izlauzties uz āru.

«Teikt viņam patiesību vai nē?» Lorāna svārstījās. O, kāda bauda būtu pateikt šim cilvēkam acīs vārdu «slepkava», bet tāds atklāts izlēciens varēja visu sabojāt.

Lorāna neticēja, ka Kerns Dovela galvai dos jaunu ķermeni. Viņa zināja jau pārāk daudz, lai ticētu tādai iespējai. Un viņa ilgojās tikai pēc viena — lai sabiedrības acīs varētu atmaskot Kernu, kas bija piesavinājies Dovela pētījumu rezultātus, un lai varētu atklāt viņa noziedzību. Lorāna zināja, ka Kerns gatavs iet pāri līķiem un, uzsākdama atklātu cīņu, viņa riskē ar savu dzīvību. Tomēr pašaizsargāšanās jūtas viņu neaizkavēja. Viņa tikai negribēja mirt, iekams nebūs atklāti Kerna noziegumi, un tāpēc vajadzēja melot. Taču sirdsapziņa, viņā ieaudzinātie principi viņai neatļāva melot. Vēl nekad dzīvē Lorāna nebija melojusi un tagad briesmīgi uztraucās.

Kerns joprojām raudzījās viņā.

—   Nemelojiet, — viņš izsmējīgi teica, — neuzkraujiet savai sirdsapziņai melu grēku. Jūs sarunājāties ar galvu, neliedzieties, es to zinu. Džons visu ir noklausījies …

Nodūrusi galvu, Lorāna klusēja.

—  Man tikai gribētos zināt, par ko jūs ar galvu runājāt?

Lorāna juta, kā viņas sejā sakāpj asinis. Viņa pacēla galvu un paraudzījās Kernam tieši acīs.

—   Par visu ko.

— Tā, — teica Kerns, rokas no galda neno­ņemdams. — Tā jau es domāju. Par visu ko.

Iestājās klusums. Lorāna no jauna nodūra acis un sēdēja kā noziedzniece, kas gaida spriedumu.

Kerns pēkšņi piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Tad, aizlicis rokas aiz muguras, viņš pastaigāja šurpu turpu pa kabineta mīksto paklāju. Pēc tam klusi pienāca pie Lorānas un prasīja:

—   Un ko tad jūs, mīļo meitenīt, domājat uzsākt? Nodot asinskāro briesmoni Kernu tie­sai? Iemīt viņa vārdu dubļos? Atmaskot viņa noziegumus? Dovels jums droši vien to lūdza?

—   Nē, nē, — aizmirsusi par savām bailēm, dedzīgi ierunājās Lorāna, — es jums galvoju, ka profesora Dovela galva nepavisam nelolo atriebības jūtas. Ai, cik cildena ir šī dvēsele! Viņš pat… mani atrunāja. Viņš nav tāds kā jūs, nedrīkst spriest pēc sevis! — Lorāna mir­dzošām acīm beidza runāt jau izaicinošā tonī.

Kerns iesmējās un atkal sāka staigāt pa kabinetu.

—   Tā, tā, lieliski. Tātad jūs tomēr domājāt mani atmaskot, un, ja vien Dovels jūs neattu­rētu, tad profesors Kerns jau sēdētu cietumā. Ja cildenais nevar triumfēt, tad vismaz jāsoda ļaunais. Tā ir beigušies visi tikumiskie romāni, kurus jūs esat lasījusi, vai nav tiesa, mīļo meitenīt?

—   Un ļaunums tiks sodīts! — viņa iesau­cās, gandrīz vairs nevaldīdama pār sevi.

—   O, jā, protams, tur, debesīs. — Kerns paskatījās griestos, kas bija noklāti ar melnā ozolkoka plāksnēm. — Taču te, zemes virsū, triumfē ļaunums un tikai ļaunums, lai tas jums, naivo cilvēciņ, ir zināms! Bet cilde­nais… cildenais stāv ar izstieptu roku un izlūdzas grašus no ļaunā, vai arī kvern, lūk, tur. — Kerns norādīja uz istabu, kurā atradās Dovela galva. — Kvern kā putnu biedēklis, pārdomādams par visa pasaulīgā nīcību.

Piegājis Lorānai cieši klāt, viņš zemā balsī teica:

—   Jūs zināt, ka gan jūs, gan profesora Dovela galvu es varu vārda vistiešākajā nozīmē samalt miltos un neviens cilvēks par to neuzzinās.

—   Es zinu, jūs esat gatavs uz jebkādu .. .

—   Noziegumu? Un ļoti labi, ka jūs to zināt.

Kerns atkal sāka staigāt pa istabu un, it kā skaļi domādams, turpināja runāt jau parastā balsī: