Profesora Dovela galva

—   O, pagaidām tas ir mans noslēpums. Ja eksperiments izdosies, es publicēšu miruša cilvēka atdzīvināšanas procesa aprakstu. Bet šodienai pietiks. Nolieciet galvu atpakaļ. Ielai­diet tajā gaisa strūklu. Kā jūs, jaunkundz, jūtaties? — vērsdamies pie Brikes galvas, Kerns jautāja.

—   Pateicos, labi. Paklausieties, profesora kungs, es esmu ļoti satraukta … Jūs te runā­jāt par dažādām nesaprotamām lietām, bet vienu es saprotu — jūs gatavojaties graizīt manu kaklu krustām šķērsām. Bet tā taču būtu tīrā bezjēdzība. Kur es rādīšos ar tādu kaklu, kas atgādina kotleti?

—   Es pacentīšos, lai rētas būtu pēc iespē­jas maz redzamas. Taču pilnīgi noslēpt ope­rācijas pēdas, protams, neizdosies. Nesavelciet tik drūmi uzacis, jaunkundz, jūs varēsit nēsāt ap kaklu samta lenti vai pat krelles. Lai notiek, jūsu «dzimšanas» dienā es jums tās uzdāvināšu. Jā, un vēl kas. Pašreiz jusu galva Ir mazliet novājējusi. Kad jūs atsāksit nor­mālu dzīvi, galva apmēros kļūs pilnīgāka. Lai uzzinātu jūsu kakla īsto apkārtmēru, vajadzēs jūs jau tagad «uzbarot», citādi var iznākt nepatikšanas.

—   Bet es taču nevaru ēst, — Brike skumīgā balsī atbildēja.

—   Mēs uzbarosim jūs pa caurulīti. Es sagatavoju īpašu sastāvu, — viņš sacīja Lorā­nai. — Bez tam vajadzēs palielināt asins pie­plūdi.

—  Vai barojošajam šķīdumam jūs piemai­sīsit arī taukvielas?

Kerns nenoteikti pamāja ar roku.

—   Ja galva arī neuzbarosies, tad vismaz «piebriedis», bet tieši tas mums vajadzīgs. Tātad paliek pats svarīgākais, — viņš sacīja, nobeigdams sarunu. — Lūdziet dievu, Brikes jaunkundz, lai drīzāk ietu bojā kāda skaistule, kas pēc nāves varētu aizdot jums savu daiļo augumu.

—   Tā nerunājiet, tas ir drausmīgi! Cilvē­kam jāiet bojā, lai es iemantotu ķermeni… Turklāt es baidos, doktor. Tas taču būsiīķa augums. Un ja nu pēkšņi viņa ierodas Uti pieprasa, lai to atdod?

—   Kāda viņa?

—   Mirusī.

—   Viņai taču nebūs kāju, lai atnāktu, — Kerns smiedamies atbildēja. — Un, ja arī viņa atnāks, pateiksit, ka jūs esat atdevusi viņas ķermenim galvu, nevis viņa atdevusi jums augumu, un viņa, protams, par šādu dāvanu būs pateicīga. Es aizeju uz morgu dežurēt. Novēliet man labu veiksmi!

Eksperimenta pozitīvs iznākums daudzē­jādā ziņā bija atkarīgs no līķa svaiguma, tāpēc-Kerns pameta visus darbus un, gaidī­dams uz laimīgu gadījumu, pārcēlās gandrīz vai uz dzīvi morgā.

Ar cigāru mutē viņš soļoja pa garo telpu tik mierīgi; it kā pastaigātos pa bulvāri. No griestiem uz garajām marmora galdu rindām krita blāva gaisma. Uz katra galda gulēja ar ūdens strūklu apmazgāts kails līķis.

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, cigāru kūpi­nādams, Kerns apstaigāja garās galdu rin­das, ielūkojās līķu sejās un laiku pa laikam pacēla ādas pārklāju, lai apskatītu kādu ķer­meni.

Turpat staigāja arī mirušo radinieki un draugi.. Kerns uz viņiem raudzījās ar aizdo­mām, baidīdamies, ka tie varētu «nocelt no deguna» viņam piemērotu līķi. Sameklēt līķi nemaz nebija tik vienkārši. Piederīgie līķus varēja izņemt trīs dienu laikā, bet tāds trīs dienās pussatrunējis līķis Kernu vairs neinteresēja. Viņam bija nepieciešams pilnīgi svaigs, pat vēl neatdzisis līķis.

Kerns neskopojās ar dzeramnaudām, lai pir­mais varētu «apskatīt katru jaunatnestu līķi. Līķa numuru varēja samainīt, un, galu galā, kādu neveiksminieci varēja arī iegrāmatot kā «bez vēsts pazudušu».

«Brikes gaumei atbilstošu Diānu nav nemaz tik viegli atrast,» apskatīdams līķu platās pēdas un tulznainās rokas, Kerns nodomāja. Lielākā tiesa notiem, kas tagad gulēja uz gal­diem, dzīvi būdami, limuzīnos nebija braukā­juši. Kerns staigāja no zāles viena gala uz otru. Šajā laikā daži līķi bija identificēti un aiznesti, bet to vietā atstiepa citus. Taču arī starp jaunatnestajiem līķiem Kerns nevarēja atrast operācijai piemērotu eksemplāru. Daži līķi bez galvām atgadījās, taču tiem vai nu nebija piemērotas ķermeņa uzbūves, vai nu miesā bija rētas, vai arī, visbeidzot, tie bija jau sākuši trūdēt. Diena gāja uz beigām, Kerns sajuta izsalkumu un labsajūtā iedomā­jās par vistas kotletēm ar kūpošiem zirnīšiem.

«Neveiksmīga diena,» paraudzīdamies pulk­stenī, Kerns nodomāja. Cauri izmisuma, skumju un šausmu māktajam pūlim, kas klīda gar līķiem, Kerns devās uz izeju. Kalpotāji* viņam pretī nesa sievietes līķi bez galvas. Nomazgātais, baltais ķermenis spīdēja kā balts marmors.

«O, tas ir kaut kas piemērots,» viņš nodo­māja un sekoja sargiem. Kad līķis bija novie­tots uz galda, Kerns ātri to aplūkoja un viņā nobrieda vēl ciešāka pārliecība, ka meklēto atradis. Kerns jau grasījās pačukstēt kalpo­tājiem, lai līķi aiznes, kad pēkšņi pie mirušās pienāca slikti ģērbies večuks ar sen neskūtu bārdu un ūsām.

—  Tā ir viņa, Marta! — viņš iesaucā? un ar roku notrauca no pieres sviedrus.

«Velns viņu šurp attriecis!» Kerns nolamā­jās un, piegājis pie večuka, teica:

—  Vai jūs līķi sazīmējāt? Tam taču nav galvas.

Vecais vīrs parādīja lielu dzimumzīmi uz līķa kreisā pleca.

—  Tā ir Martas dzimumzīme, — viņš atbildēja.

Kerns bija pārsteigts, ka vecais vīrs runā tik mierīgi.

—   Kas viņa jums bija? Sieva vai meita?