Profesora Dovela galva

—    Dievs ir žēlīgs, — atteica runātīgais večuks. — Viņa man bija māsasmeita, parei­zāk sakot, māsīcas meita. Māsīca nomira, un viņas trīs meitas palika man uz kakla. Bet man pašam četri bērni. Paknapi. Bet ko iesāksi, kungs? Nav taču kaķēni, aiz durvīm neizliksi. Un tā nu mēs dzīvojām. Kamēr atgadījās nelaime. Mēs dzīvojām vecā mājā. Mūs jau sen no turienes liek laukā, bet kur lai paliek? Nu, tā arī pienāca gals. Jumts iebruka. Citi bērni tikai apdauzījās, bet šai galvu sadragāja. Mēs ar veceni nebijām mājās, mēs pārdodam ceptus kastaņus. Pār­nāku, bet Marta jau aizvesta uz morgu. Kāpēc uz morgu? Kā saka, kompānijas pēc. Arī citos dzīvokļos cilvēki beigti, daži no viņiem dzīvo­juši vientuļi, un tad nu visi atgādāti uz šejieni. Atgriežos mājās, eh, sasodīts, nevar tikt iekšā, izskatās kā pēc zemestrīces.

«Piemērots gadījums,» nodomāja Kerns, un, pavilcis večuku sānis, viņam sacīja:

—  Kas bijis — bijis. Es, redziet, esmu ārsts, un man vajadzīgs līķis. Runāšu atklātu valodu. Dodu jums simts frankus — un varat čāpot uz māju.

—  Jūs viņu izķidāsit. — Vecais nosodoši pašūpoja galvu un sāka pārdomāt. — Viņai, protams, tā vai tā jāsapūst… Mēs esam nabadzīgi ļautiņi… Bet tomēr nav taču sve­šas asinis …

—   Divi simti.

—  Trūkums negants, bērniņi izsalkuši … Žēl tomēr . .. Viņa bija laba meitene, ļoti laba, ļoti labsirdīga, un seja kā rožlapiņa, ne jau tāda, kā šiem salašņām … — Vecis nicīgi pamāja uz galdiem ar līķiem.

«Ir nu gan vecis! šķiet, ka viņš sāk uzlie­līt savu preci,» Kerns nodomāja un nolēma mainīt taktiku.

—  Nu, kā -vēlaties, — viņš nevērīgi sacīja. — Līķu te netrūkst, un daži nepavisam nav sliktāki par jūsu māsīcas meitu. — To tei­cis, Kerns gāja prom.

—   Nē, kā tad tā, ļaujiet padomāt… — večuks tipināja viņam pakaļ, acīmredzami ieinteresēts darījumā.

Kerns jau triumfēja, bet situācija vēlreiz neparedzēti mainījās.

—   Vai tu jau esi te? — atskanēja sa­traukta, vecīga balss.

Kerns pagriezās un ieraudzīja, ka ātrā gaitā nāk šurp apaļīga vecīte ar tīru, baltu aubi galvā. Viņu ieraugot, večuks neviļus iestenējās.

—   Vai atradi? ,— vecīte jautāja, bailīgi skatīdamās apkārt un murminādama lūg­šanu.

Vecais vīrs klusēdams parādīja ar roku uz līķa pusi.

—   Ak tu, mūsu balodīt, ak tu, nelaimīgā cietēja! — tuvodamās līķim, veča iegaudojās.

Kerns saprata, ka ar veču sarunāt būs grūti.

—   Paklausieties, kundze, — viņš tai laipni sacīja. — Es te runāju ar jūsu vīru un uz­zināju, ka jūs dzīvojat lielā trūkumā.

—   Vienalga, dzīvojam bagāti vai nabagi, žēlastības dāvanas nelūdzam, — vecīte lepni atcirta.

—   Jā, bet… redziet, es esmu apbedīšanas labdarības biedrības biedrs. Varu nokārtot, lai jūsu māsīcas meitu apbeda uz biedrības rēķina, un visas rūpes uzņemos es. Ja vēla­ties, uzdodiet to man, bet paši ejiet mierīgi mājās, jūs gaida jūsu bērni… un bāreņi.

—   Ko tu te esi samuldējis? — večiņa klupa virsū vīram. Pagriezusies pret Kernu, viņa sacīja:

—   Pateicos, kungs, bet es pati izdarīšu visu, kā pienākas. Kaut kā jau tiksim galā arī bez jūsu labdarības biedrības palīdzības.

Ko boli acis? — Sarunā ar vīru viņa pārgāja uz parasto toni. — Pievāc mirušo! Braucam! Es atstūmu ķerru.

Visu viņa pateica tik noteikti, ka Kerns atturīgi palocīja galvu un devās prom.

Muļķīgi! Nē, šodien ir galīgi neveiksmīga diena.

Viņš gāja uz izeju un, pasaucis sānis sargu, klusi teica:

—       Tad nu turiet acis vaļā un, ja vien ga­dās kaut kas piemērots, lūdzu, nekavējoties man piezvaniet.

—       Visādā ziņā, kungs. — Dabūjis no Kerna krietnu dzeramnaudu, sargs centīgi māja ar galvu.

Kerns restorānā pamatīgi paēda un atgrie­zās mājās.

Kad viņš ienāca Brikes istabā, tā viņu sa­gaidīja ar pēdējā laikā tik parasto jautā­jumu.

—   Vai atradāt?

—       Atradu gan, bet neveiksmīgi, velns lai parauj! — viņš atteica. — Pacietieties!

—       Vai tad tiešām nebija nekā piemē­rota? — Brike neatlaidās.

—       Bija tādi līkkājaini ērmi. Ja gribat, es…

—       Ai, nē, tad labāk pacietīšos. Es negribu būt par ērmu.

Kerns nolēma doties pie miera ātrāk nekā parasts, lai agrāk varētu piecelties un steig­ties atkaļ uz morgu. Viņš vēl nebija paguvis aizmigt, kad pie gultas iezvanījās tele­fons. Kerns nolamājās un paņēma klausuli.

—       Halo! Es klausos. Jā, profesors Kerns. Kas? Pie pašas stacijas noskrējis no sliedēm vilciens? Milzums līķu? Nu, protams, neka­vējoties. Es jums pateicos.

Kerns sāka veicīgi ģērbties, izsauca Džonu un uzkliedza:

—   Mašīnu!

Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau drāzās pa naksnīgajām ielām kā uz ugunsgrēku.