Profesora Dovela galva

Brikei radās jaunas rūpes. Tagad viņa stundām mēģināja pakustināt kāju pirkstus. Lorāna vēroja šo procesu ar gandrīz tikpat lielu interesi kā Brike.

Reiz Lorāna priecīgi iesaucās:

—   Kustas! Kreisās kājas īkšķis kustas!

Tālāk viss noritēja ātrāk. Sāka kustēties arī citi roku un kāju pirksti. Drīz vien jau varēja rokas un kājas mazliet pacelt.

Lorāna bija pārsteigta. Viņas acu priekšā bija noticis brīnums.

«Lai arī kāds noziedznieks Kerns būtu,» Lorāna domāja, «viņš ir neparasts cilvēks. Tiesa, bez Dovela palīdzības viņam nebūtu izdevies mirušu cilvēku divkārt atdzīvināt. Taču Kerns pats ir ļoti talantīgs cilvēks, — to uzsvēra arī Dovela galva. Ai, kaut Kerns atdzīvinātu arī Dovelu! Bet nē, to gan viņš nedarīs.»

Pēc dažām dienām Brikei atļāva runāt. Iz­rādījās, ka viņai ir diezgan patīkama, bet aizlūstoša tembra balss.

— Uzlabosies, — apgalvoja Kerns. — Viņa vēl dziedās.

Brike drīz vien arī mēģināja dziedāt. Par viņas dziedājumu Lorāna bija ļoti pārsteigta. Augšējos toņus Brike dziedāja diezgan spie­dzošā, ne visai patīkamā balsī, vidējā reģis­trā balss bija neskanīga un aizsmakusi. To­ties apakšējie toņi skanēja brīnišķi. Tā bija lieliska krūšu kontralta balss.

«Balss saites taču atrodas virs griezuma vietas un ir pašas Brikes,» Lorāna domāja, «no kurienes tad rodas šī dubultā balss, aug­šējā un apakšējā reģistra dažādie tembri? Fi­zioloģijas mīkla. Vai tam par cēloni nav Bri­kes galvas atjaunināšanās process, jo galva bija vecāka par tagadējo augumu? Jeb var­būt tas kaut kādā veidā ir saistīts ar centrā­lās nervu sistēmas traucējumiem? Pilnīgi nesaprotami… Interesanti zināt, kas reiz bi­jusi šī sieviete ar jaunavīgo, graciozo augumu, kādu nelaimīgu galvu tas bija nesis …»

Brikei nekā nesacīdama, Lorāna pārlūkoja laikrakstus, kuros bija iespiesti dzelzceļa ka­tastrofā bojā gājušo cilvēku saraksti. Drīz viņa uzdūrās informācijai, ka bez vēsts pa­zudusi ievērojamā itāliešu aktrise Anželika Gaja, kas braukusi katastrofu cietušajā vil­cienā"! Viņas līķis nebija atrasts, un avīžu korespondenti centās viens otru pārspēt, mek­lēdami mīklas atminējumu. Lorāna bija gan­drīz pilnīgi pārliecināta, ka Brikes galva ieguvusi bojā gājušās aktrises ķermeni.

EKSPONĀTS AIZBĒDZIS

Beidzot Brikes dzīvē pienāca lielā diena. Viņai noņēma pēdējos pārsējus, un profesors Kerns atļāva tai celties.

Brike piecēlās un, balstīdamās uz Lorānas roku, mazliet pagājās pa istabu. Viņas kus­tības bija nedrošas un it kā saraustītas. Daž­brīd dīvaini bija viņas žesti: līdz zināmai robežai roka kustējās vienmērīgi, tad it kā apstājās, noraustījās, līdz beidzot kustība at­kal izlīdzinājās.

— Tas viss pāries, — Kerns pārliecināti teica.

Viņu nedaudz uztrauca vienīgi nelielais ievainojums Brikes pēdā. Rēta dzija lēnām.

Taču pamazām tā bija sadzijusi tiktāl, ka Brike nejuta pat sāpes, sperot soli ar slimo kāju. Pēc dažām dienām Brike jau mēģināja dejot.

—   Es nesaprotu, kas tas ir, — viņa teica. — Dažas kustības man iznāk brīvi, ar citām iet grūti. Droši vien es vēl neprotu pārvaldīt savu jauniegūto ķermeni… Taču tas ir lie­lisks! Paskatieties uz manām kājām, Lorā­nas jaunkundz. Arī auguma garums ir ļoti labs. Vienīgi šīs rētas uz kakla … Nāksies tās aizsegt. Toties dzimumzīme uz pleca ir burvīga, vai nav tiesa? Es uzšūšu tērpu ar tādu piegriezumu, lai to varētu redzēt… Nēr ar savu augumu es esmu pilnīgi apmierināta.

«Ar savu augumu!» Lorāna domāja. «Na­baga Andželika Gaja!»

Viss, ko Brike sevī tik ilgi bija apslāpējusi, pēkšņi izlauzās" uz āru. Viņa nomocīja Lo­rānu ar prasībām, pasūtījumiem, lūgumiem pēc tērpiem, vejas, kurpēm, cepurēm, modes žurnāliem, kosmētikas piederumiem.

Tērptu jaunā, pelēkā zīda kleitā, Kerns viņu stādīja priekšā profesoram Dovelam. Tā kā tā bija vīrieša galva, Brike nevarēja no­ciesties, mazliet nepakoķetējusi, un viņa ju­tās loti glaimota, kad Dovela galva nokārca:

—   Lieliski! Jūs teicami esat ticis galā ar savu uzdevumu, es jūs apsveicu, kolēģi!

Kerns ar Briki zem rokas, starodams kā jaunlaulātais, izgāja no istabas.

—      Jaunkundz, lūdzu, sēdieties, — viņš ga­lanti sacīja, kad abi bija ienākuši viņa ka­binetā.

—   Es nezinu, kā lai jums pateicos, profe­sora kungs, — Brike teica, sapņaini nolaiz­dama acis un pēc tam uzmezdama Kernam koķetu skatienu. — Jūs esat izdarījis manā labā tik daudz… Bet man nav ar ko jums atlīdzināt.

—   Tas arī nav vajadzīgs. Es esmu saņē­mis lielāku atlīdzību, nekā jūs domājat.

—   Es ļoti priecājos. — Un Brike apveltīja Kernu ar vēl starojošāku skatienu. — Bet tagad ļaujiet man iet… izrakstīties no slim­nīcas.

—   Kā iet? No kādas slimnīcas? — Kerns uzreiz pat nevarēja saprast.

—   Iet mājās. Es iedomājos par draudze­nēm. Kādu furoru sacels mana ierašanās!