Profesora Dovela galva

Brikes savandītā gulta bija tukša. Kerns pieskrēja pie loga. No roktura lejup stiepās virve, kas bija sasieta no saplēsta palaga un diviem dvieļiem. Puķu dobe zem loga bija izbradāta.

—   Tas ir jūsu darbs! — pagriezis pret Lo­rānu saniknoto seju, Kerns uzkliedza.

—  Ticiet man, ka par Brikes jaunkundzes bēgšanu neko nezināju, — Lorāna stingri pateica.

—   Nu, ar jums mēs vēl parunāsim, — atbildēja Kerns, lai gan Lorānas noteiktā atbilde viņu tūliņ pārliecināja, ka Brike ir rīkojusies bez līdzzinātājiem. — Tagad jārū­pējas par to, lai bēgli noķertu.

Kerns iegāja savā kabinetā un uztraukts soļoja no kamīna līdz galdam, no galda līdz kamīnam. Vispirms viņš gribēja izsaukt poli­ciju. Taču šo domu viņš tūdaļ atmeta. Sajā notikumā vismazāk jēgas bija iejaukt poli­ciju. Būs jālūdz privātdetektīvu palīdzība.

«Velns lai parauj, es pats esmu vainīgs … Vajadzēja apsargāt. Bet kas to varēja iedo­māties? Aizbēdzis vakardienas līķis!» Kerns nikni iesmējās. «Un pats ļaunākais, ka Brike visiem izpļāpās, kas ar viņu atgadījies … Viņa taču runāja par furoru, ko sacels viņas parādīšanās… Par šo notikumu uzzinās laikrakstu korespondenti, un tad… Nevaja­dzēja viņu rādīt Dovela galvai … Nu gan savārīja putru. īstā pateicība.»

Kerns pa telefonu izsauca privātdetektīvu kantora aģentu, iedeva viņam lielu naudas summu, apsolīja vēl lielāku, ja meklēšana vainagosies panākumiem, un sīki raksturoja pazudušo sievieti.

Aģents vērīgi apskatīja bēgšanas vietu un pēdas, kas veda pie dārza dzelzs žoga. Tā augstajiem metāla stieņiem bija smaili gali. Aģents pašūpoja galvu: «Varens skuķis!» Uz viena no žoga pīķiem viņš ieraudzīja gaba­liņu pelēka zīda, noņēma to un uzmanīgi ielika kabatas portfelī.

— Šis tērps viņai bijis mugurā bēgšanas dienā. Tātad meklēsim sievieti pelēkā tērpā.

Apgalvojis Kernam, ka «sieviete pelēkā tērpā» ne vēlāk kā pēc diennakts būs atrasta, aģents aizgāja.

Privātdetektīvs bija sava amata meistars. Viņš sameklēja Brikes pēdējā dzīvokļa un dažu viņas bijušo draudzeņu adreses, iepazi­nās ar šīm draudzenēm, pie vienas viņš at­rada Brikes fotogrāfiju un uzzināja, kādos kabarē Brike uzstājusies. Bēgles sameklē­šanai uz Šiem kabarē tika nosūtīti vairāki aģenti.

— Putniņš tālu neaizlidos, — apgalvoja detektīvs.

Taču šoreiz viņš maldījās. Pagāja divas dienas, bet joprojām neizdevās tikt Brikei uz pēdām. Tikai trešajā dienā kāds Monmartra krodziņa pastāvīgs apmeklētājs paziņoja aģentam, ka bēgšanas naktī tur ieradusies «augšāmcēlusies» Brike. Kur viņa pēc tam palikusi, neviens nezināja.

Kerns uztraucās arvien vairāk. Tagad viņš baidījās ne vien ( tā, ka Brike izpļāpās par viņa noslēpumiem. Kerns baidījās uz visiem laikiem pazaudēt vērtīgo «eksponātu». Tiesa, viņš varēja iztaisīt otru — no Tomā galvas, taču šis process prasīja laiku un kolosālu spēka patēriņu. Turklāt jaunais eksperiments varēja beigties mazāk veiksmīgi. Atdzīvināta suņa demonstrēšanai, bez šaubām, nebūtu tāda efekta. Nē, Brike ir jāatrod, lai tas maksā ko maksādams. Viņš dubultoja, trīskāršoja summu par «aizbēgušā eksponāta» atrašanu.

Katru dienu aģenti viņam paziņoja par meklējumu rezultātiem. Taču šie rezultāti ne­bija iepriecinoši. Brike bija kā zemē ielīdusi.

PABEIGTA DZIESMA

Kad Brike, liekot lietā savu jauno, veiklo, lokano un spēcīgo augumu, bija pārrāpusies pāri žogam un tikusi uz ielas, viņa apturēja taksometru un pateica dīvainu adresi:

—   Perlašēzas kapsēta.

Taču, neaizbraukusi līdz Bastīlijas lauku­mam, viņa no taksometra izkāpa un ar nā­kamo devās uz Monmartru. Iesākumam Brike bija paņēmusi Lorānas somiņu, kurā atradās daži desmiti franku. «Vai nav vienalga — viens grēks vairāk vai mazāk; turklāt tas bija nepieciešams,» viņa pati sevi mierināja. Grēku nožēlošanu viņa atlika vēlākam lai­kam. Brike atkal sajuta sevi par pilnvērtīgu, dzīvu, veselu cilvēku, pie tam jaunāku, nekā viņa bija agrāk. Līdz operācijai viņai, pēc sieviešu gadu skaitīšanas rēķina, bija tuvu pie trīsdesmit. Jaunajam ķermenim nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. Šī ķermeņa sekrēcijas dziedzeri atjaunināja Brikes galvu: rieviņas no sejas izzuda, uzlabojās ādas krāsa. «Tagad tik varētu padzīvot,» domāja Brike, sapņaini raudzīdamās mazā spogulītī, ko viņa bija atradusi rokassomiņā.

—  Apturiet te, — viņa pavēlēja šoferim un, nokārtojusi rēķinu, turpināja ceļu kājām.

Pulkstenis bija apmēram četri no rīta. Brike piegāja pie tik pazīstamā kabarē «Sanuārs», kur viņa uzstājās tajā liktenīgajā naktī, kad nomaldījusies lode aprāva pus­vārdā viņas dziedāto jautro dziesmiņu. Ka­barē logi vēl bijā spilgti apgaismoti.

Manāmi uztraukta, Brike iegāja pazīsta­majā vestibilā. Nogurušais šveicars, kā li­kās, viņu nepazina. Viņa ātri atvēra sāndurvis un, šķērsojusi gaiteni, iegāja aktieru telpā, kas atradās blakus skatuvei. Vispirms viņa sastapa Rudo Martu. No bailēm ieklie­gušies, Marta ieslēdzās savā ģērbtuvē. Brike iesmējās un pieklauvēja, taču Rudā Marta neatvēra.