Profesora Dovela galva

Brike nokāpa no estrādes zālē. Draudzenes viņu skūpstīja, paziņas sniedza pretī glāzes un saskandināja ar viņu. Brike piesarka, viņas acis mirdzēja. Panākumi un vīns sa­grozīja galvu. Aizmirsusi par vajātājiem, viņa bija ar mieru te nosēdēt visu nakti. Taču Zans, kas dzēra ne mazāk par citiem, nezau­dēja kontroli pār sevi.

Laiku pa laikam viņš ieskatījās pulkstenī un beidzot piegāja pie Brikes un pieskārās viņas rokai.

—   Ir laiks!

—   Bet es negribu. Jūs varat braukt vieni paši. Es nebraukšu, — sapņaini blisinādama acis, atbildēja Brike.

Tad Zans klusēdams paņēma viņu uz ro­kām un nesa uz izeju.

Publika sāka kurnēt.

—  Seanss beidzies! — būdams jau pie dur­vīm, Žans uzsauca. — Uz redzēšanos nā­kamo svētdien!

Viņš iznesa Briki, kas neganti turējās pretī, uz ielas un iesēdināja automašīnā. Drīz iz­nāca arī Marta ar nelielu čemodāniņu rokās,

— Uz Republikas laukumu! — Žans pa­teica šoferim, negribēdams nosaukt gala punktu. Viņš bija paradis braukt ar pārsēšanos.

noslēpumaina sieviete

Vidusjūras viļņi ritmiski apskaloja smil­šaino plūdmali. Viegls vējiņš tikko jaudāja piepūst jahtu un zvejnieku kuģīšu buras. Virs galvām debesu zilgmē mīlīgi rūca pelēki hid­roplāni, kas devās īsos izpriecas lidojumos no Nicas uz Mentonu.

Jauns cilvēks baltā tenisa tērpā sēdēja pītā krēslā un lasīja avīzi. Blakus krēslam atra­dās apvalkā iebāzta tenisa rakete un daži jaunākie angļu zinātniskie žurnāli.

Viņam līdzās zem milzīga, balta saules­sarga pie molberta darbojās viņa draugs, gleznotājs Armāns Larē.

Nelaiķa profesora Dovela dēls Artūrs Do­vels un Armāns Larē bija nešķirami draugi, un šī draudzība vislabāk apliecināja, ka tei­cienam «Pretējie poli pievelkas» ir taisnība.

Artūrs Dovels bija diezgan pakluss un at­turīgs. Viņš mīlēja kārtību un prata strādāt neatlaidīgi un sistemātiski. Viņam bija jā­studē vairs tikai viens gads, un viņu jau pa­turēja universitātē, bioloģijas katedrā.

Larē. kā jau īstam francūzim dienvidniekam bija ārkārtīgi viegli ierosināms, haotisks, ne­nosvērts raksturs. Nereti viņš uz vairākām nedēļām pameta otas un krāsas, lai pēc tam no jauna aizrautīgi nodotos darbam, Un tad nekāda vara viņu nespēja atraut no molberta.

Tikai vienā ziņā draugi bija līdzīgi: abi viņi bija talantīgi un prata tuvoties reiz nospraustam mērķim,, kaut arī katrs uz to gāja pa savu ceļu: viens brāzmaini, izrāvie­niem, otrs — vienmērīgā solī.

Artūra Dovela bioloģiskie pētījumi piesais­tīja ievērojamāko speciālistu uzmanību, un viņu gaidīja spoža karjera zinātnes laukā. Larē gleznas izstādēs izraisīja daudz pār­runu, un vairākas no tām bija jau nopirkuši dažādu valstu ievērojamākie muzeji.

Artūrs Dovels nometa avīzi smiltīs, atlaida galvu pret krēsla atzveltni un sacīja:

—   Anželikas Gajas līķis tā arī nav at­rasts.

Larē neremdināmās bēdās papurināja galvu un smagi nopūtās.

—   Tu vēl joprojām nespēj viņu aizmirst? — jautāja Dovels.

Larē ,tik strauji pagriezās pret Artūru, ka viņš neviļus iesmējās. Viņa priekšā atradās nevis vairs aizrautīgs mākslinieks, bet bru­ņinieks, kam kreisajā rokā bija vairogs — palete — un šķēps — paletes nazis —, bet labajā rokā zobens — ota —, aizvainots bru­ņinieks, kas gatavs nogalināt savu ienaid­nieku.

—   Aizmirst Anželiku!… — Larē iesau­cās, vicinādams savus ieročus, — aizmirst to, kura …

Pēkšņi piezagās vilnis, šalkdams apšļāca viņa kājas gandrīz līdz ceļiem, un Larē me­lanholiski pabeidza iesākto domu:

—   Vai tad Anželiku var aizmirst? Pa­saule ir kļuvusi pelēka, kopš apklusušas viņas dziesmas…

Par Anželikas Gajas nāvi, pareizāk sakot, bezvēsts nozušanu, Larē pirmo reizi uzzināja Londonā, uz kurieni bija aizbraucis, lai glez­notu «Londonas miglas simfoniju». Larē bija ne vien dziedātājas talanta pielūdzējs, bet ari viņas draugs, viņas bruņinieks.-Ne velti viņš bija dzimis Provansas dienvidos, kur visapkārt slējās viduslaiku pilsdrupas.

Uzzinājis, kāda nelaime piemeklējusi Gāju, viņš bija tik satriekts, ka pirmo reizi mūžā pārtrauca savu gleznošanas skurbuli daiļra­des kulminācijas brīdī.

Artūrs, atbraucis no Kembridžas uz Lon­donu, gribēja draugu kaut kā novirzīt no drū­majām domām un ieteica šo ceļojumu uz Vidusjūras piekrasti.

Arī te Larē neatrada mieru. Atgriezies no plūdmales viesnīcā, viņš pārģērbās, sēdās vilcienā un devās uz Montekarlo spēļu namu, kur vienmēr mudžēja cilvēki. Viņš gribēja aizmirsties.

Kaut gan bija vēl agrs, pie zemās ēkas jau drūzmējās apmeklētāji. Larē iegāja pirmajā zālē. Cilvēku te bija maz.

—   Sāciet spēli, — uzaicināja ar lāpstiņu bruņojies krupjē.

Larē devās nākamajā zālē, uz kuras sie­nām bija uzgleznotas puskailas sievietes me­dībās, jāšanas un paukošanās sacīkstēs, ar vārdu sakot, tēloja ainas, kas uzkurināja azartu. Kaislīgas cīņas, azarta un alkatības sakāpinātas jūtas dvesa pretī no gleznām, bet vēl spēcīgāk šī izteiksme izpaudās ap spēļu galdu sanākušo cilvēku sejās.