Profesora Dovela galva

Viņa taisās iet prom! Kerns nepieļāva pat tādu domu. Viņš bija paveicis milzīgu darbu, atrisinājis vissarežģītāko uzdevumu un izda­rījis neiespējamo ne jau tādēļ, lai Brike sa­celtu furoru savās vieglprātīgajās draudze­nēs. Viņš pats gribēja radīt furoru, demon­strējot Briki zinātniekiem. Var jau būt, ka vēlāk viņš dos Brikei arī zināmu brīvību, bet pašreiz par to nebija pat ko sapņot.

—   Diemžēl es jūs nevarēšu atlaist, Brikes jaunkundz. Kādu laiku jums vēl jāpaliek manā mājā, manā uzraudzībā.

—   Kāpēc? Es jūtos lieliski, — rotaļādamās ar roku, viņa iebilda.

—  Jā, bet jums var kļūt sliktāk.

—   Tad es pie jums atnākšu.

—   Atjaujiet labāk man to zināt, kad jūs drīkstēsit no šejienes aiziet, — jau asi no­teica Kerns. — Un neaizmirstiet, kas jūs būtu bez manis.

—   Par to es jums jau pateicos. Taču es neesmu ne meitene, ne verdzene un drīkstu pati par sevi ņoteikt!

«Oho, viņa ir sieviete ar raksturu!» izbrī­nījies nodomāja Kerns.

—   Nu, par to mēs vēl parunāsim, — viņš teica. — Bet pagaidām esiet tik laipna un ejiet uz savu istabu. Džons droši vien ir jau atnesis jums buljonu.

Brike uzmeta lūpu, piecēlās un, Kernā ne­skatīdamās, izgāja.

Brike pusdienoja kopā ar Lorānu viņas is­tabā. Kad Brike ienāca, Lorāna jau sēdēja pie galda. Brike atslīga krēslā un ar labas rokas delnu nevērīgi, graciozi pamāja. Lo­rāna ne vienu vien reizi bija ievērojusi šo žestu un domāja, kam īsti tas pieder: Anželikai Gajai vai Brikei? Vai tad Anželikas Gajas ķermenī nevarēja saglabāties kustību automātiskums, kas kādreiz nostiprinājies kustību nervos?

Lorānai visi šie jautājumi bija pārāk sa­režģīti.

«Par tiem droši vien ieinteresēsies fizio­logi,» viņa nodomāja.

—  Atkal buljons! Man ir apnikuši šie slim­nīcas ēdieni, — Brike kaprīzi teica. — Es labprāt pašreiz notiesātu duci austeru un uz­dzertu glāzi šablī. — Viņa iedzēra no tasītes pāris malkus buljona un turpināja: — Profe­sors Kerns man tikko paziņoja, ka viņš vēl dažas dienas nelaidīs mani mājās. Lika drusku pagaidīt! Es neesmu no rāmajām aiti­ņām. Te var nobeigties no garlaicības. Nē, man patīk dzīvot tā, lai viss grieztos kā ka­ruselī. Ugunis, mūzika, ziedi, šampanietis.

Nepārtraukti tarkšķēdama, Brike ātri paēda pusdienas, piecēlās un, piegājusi pie loga, uzmanīgi palūkojās lejup.

— Ar labu nakti, Lorānas jaunkundz, — viņa atgriezusies sacīja. — Es šodien agri likšos gulēt. No rīta, lūdzu, nemodiniet mani. Šajā mājā vislabākais laika kavēklis ir miegs.

Pamājusi ar galvu, viņa iegāja savā is­tabā.

. Lorāna sāka rakstīt vēstuli mātei. Visas vēstules Kerns kontrolēja. Lorāna zināja, cik stingri Kerns viņu uzmana, tāpēc pat necen­tās nevienu vēstuli aizsūtīt bez viņa cenzū­ras.

Starp citu, lai neuztrauktu māti, viņa no­lēma tai nerakstīt patiesību par savu pie­spiedu ieslodzījumu, kaut arī izdotos kādu vēstuli aizsūtīt bez Kerna ziņas.

Tajā naktī Lorāna gulēja sevišķislikti. Domādama par nākotni, viņa ilgi grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Viņas dzīvība bija briesmās. Ko Kerns uzsāks, lai padarītu viņu nekaitīgu?

Varēja just, ka ari Brikei nenāk miegs. Viņas istabā bija dzirdams apslāpēts trok­snis.

«Uzlaiko jaunos tērpus,» Lorāna nodo­māja. Pēc tam viss apklusa. Neskaidri, it kā pa miegam, Lorāna izdzirda aprautu klie­dzienu un pamodās. «Mani nervi vairs nekur neder,» viņa nodomāja un no jauna ieslīga dziļā rīta miegā.

Viņa pamodās septiņos no rīta; kā parasti Brikes istabā viss vēl bija klusu. Lorāna no­lēma viņu netraucēt un iegāja Tomā galvas istabā. Tomā joprojām bija drūms. Pēc tam kad Kerns bija «piešuvis» ķermeni Brikes galvai, Tomā sadrūma vēl vairāk. Viņš prasījaL lūdza, pavēlēja, lai arī viņam drīzāk sagādātu jaunu ķermeni, beidzot viņš sāka rupji lamāties. Lorānai bija krietni jānopū­las, lai viņu nomierinātu. Pabeigusi Tomā galvas rīta tualeti, viņa atviegloti uzelpoja un devās uz nākamo istabu pie Dovela gal­vas, kas viņu sagaidīja ar laipnu smaidu.

— Dzīve gan ir dīvaina lieta! — sacīja Dovels. — Vēl nesen es gribēju mirt. Bet manas smadzenes turpina strādāt, un pirms trim dienām man ienāca prātā ārkārtīgi dros­mīga un oriģināla ideja. Ja izdotos šo ieceri realizēt, tas radītu apvērsumu medicīnā. Es izklāstīju savu ideju Kernam, un vajadzēja redzēt, kā iekvēlojās viņa acis. Kerns laikam iedomās jau skatīja pieminekli, ko viņam vēl dzīvam esot uzcels pateicīgie laikabiedri… Un arī man ir jādzīvo viņa dēļ, idejas dēļ,

tas nozīmē, sevis paša dēļ. Patiesi, iznāk bur­vju loks.

—   Kas tā ir par ideju?

—   Kad tā būs vēl pilnīgāk izkristalizēju­sies manās smadzenēs, es jums kādreiz iz­stāstīšu …

Pulksten deviņos Lorāna pieklauvēja pie Brikes istabas durvīm, bet neviens neatbil­dēja. Satrauktā Lorāna mēģināja durvis at­vērt, bet izrādījās, ka tās no iekšpuses aiz­slēgtas. Lorānai neatlika nekas cits, kā par visu notikušo ziņot profesoram Kernam.

Kerns kā arvien rīkojās ātri un noteikti.

—   Uzlauziet durvis! — viņš pavēlēja Džo­nam. Nēģeris zvēla ar plecu, smagās durvis nobrakšķēja un izgāzās no eņģēm. Kerns, Lorāna un Džons iegāja istabā.