Profesora Dovela galva

—   O, Bezdelīga! — Brike izdzirda vīrieša balsi. Sādu iesauku Brike kabarē bija ieman­tojusi tādēļ, ka viņai ļoti garšoja konjaks ar bezdelīgas attēlu uz etiķetes. — Tātad tu esi dzīva? Bet mēs sen tevi uzskatījām p«ar mi­rušu!

Brike atskatījās un ieraudzīja skaistu, ele­ganti ģērbtu vīrieti ar gludi skūtu ļoti bālu seju. Tādas bālas sejas ir cilvēkiem, kas reti uzturas saulē. Tas bija Zans, Rudās Martas vīrs. Par savu profesiju viņš nemīlēja runāt. Viņa draugi un pudeles brāļi uzskatīja, ka nav taktiski izprašņāt par iztikas līdzekļu avotu. Pietika ar to, ka Zanam parasti turē­jās nauda un ka viņš bija «sirds cilvēks». Tajās naktīs, kad Zans atvēra maku, plūda vīna straume un Zans maksāja par visiem,

—   No kurienes tu atlidoji, Bezdelīga?

—   No slimnīcas, — atbildēja Brike.

Baidīdamās, ka viņas jauniegūto ķermeni

varētu atņemt tā īpašnieces radinieki vai draugi, Brike nolēma par neparasto operā­ciju nevienam nestāstīt.

—   Es biju ļoti smagā stāvoklī, — viņa tur­pināja melot. — Mani uzskatīja par mirušu un aizveda pat uz morgu. Taču tur kāds stu­dents, kas apskatīja līķi, sataustīja manā rokā tikko manāmu pulsu. Es biju vēl dzīva. Lode bija gājusi garām pašai sirdij, to ne­skardama. Mani tūliņ aizsūtīja uz slimnīcu, un viss beidzās laimīgi.

—   Lieliski! — iesaucās Zans. — Mūsējie būs briesmīgi pārsteigti. Tavu augšāmcelša­nos vajag apslacīt.

Noklakšķēja atslēga. Aiz durvīm noklausī­jusies šo sarunu, Rudā Marta pārliecinājās par to, ka Brike nav spoks, un atvēra durvis. Draudzenes apkampās un sirsnīgi saskūp­stījās.

—  Tu, Bezdelīga, esi kļuvusi it kā tievāka, slaidāka un graciozāka, — Marta sacīja, ziņ­kārīgi un drusku izbrīnēti apskatīdama tik nejauši ieradušās draudzenes augumu.

—   Pats par sevi saprotams, ka esmu kļu­vusi vājāka, — Brike atbildēja. — Mani ba­roja vienīgi ar buljonu. Slaidāka? Es nopirku sev kurpes ar ļoti augstiem papēžiem. Bez tam arī tērpa piegriezums …

—   Bet kāpēc tu esi atnākusi tik vēlu uz šejieni?

—   Ai, tas ir garš stāsts… Vai tu jau nodziedāji? Varbūt vari kādu brītiņu pasēdēt kopā ar mani?

Marta apstiprinoši pamāja ar galvu. Drau­dzenes apsēdās liela spoguļa priekšā pie tua­letes galdiņa, uz kura bija sakrautas grima zīmuļu un krāsu kastītes, smaržu pudelītes, pūdernīcas, visdažādākās kārbiņas ar adatām un saspraudēm.

Zans apsēdās līdzās, kūpinādams Ēģiptes papirosu.

—   Es aizbēgu no slimnīcas. Visklasiskākā veidā, — paziņoja Brike.

—   Kāpēc?

—   Man apriebās buljons. Tu saproti, bul­jons, buljons un buljons. Es jau sāku baidī­ties, ka noslīkšu tai buljonā. Taču ārsts mani negribēja laist projām. Viņam vajadzēja mani vēl parādīt studentiem. Es baidos, ka mani meklēs policija … Mājās es nevaru at­griezties un gribētu palikt pie tevis vai visla­bāk — uz pāris dienām pavisam pazust no Parīzes … Bet man ir tik maz naudas.

Rudā Marta no brīnumiem pat sasita plaukstas, — tas viss likās tik interesanti.

—   Nu, protams, ka tu paliksi pie manis,— viņa sacīja.

—   Bīstos, ka arī mani meklēs policija, — izpūzdams dūmu mutulīti, domīgi sacīja Zans. — Arī man uz dažām dienām derētu nozust no apvāršņa.

Bezdelīga bija pašu cilvēks, un Zans no viņas savu profesiju neslēpa. Bezdelīga zi­nāja, ka Zanam ir plašs vēriens. Viņa specia­litāte bija seifu uzlaušana.

—   Laižamies, Bezdelīdziņ, uz dienvidiem. Tu, es un Marta. Uz Rivjēru, ieelpot jūras gaisu. Es esmu iesūbējis, gribas izvēdināties. Tici vai ne, bet es vairāk nekā divus mēnesus neesmu redzējis sauli un sāku jau aiz­mirst, kāda tā izskatās.

—   Brīnišķīgi! — Marta sasita plaukstas.

Zans paskatījās dārgā zelta rokaspulk­stenī.

—   Mums vēl ir stunda laika. Velns lai parauj, tev jānodzied sava dziesmiņa līdz galam. Bet pēc tam lidojam, un lai tevi meklē veseli.

Brike šim priekšlikumam labprāt piekrita. Kā bija cerējusi, viņas uzstāšanās radīja furoru.

Zans izgāja uz estrādes kā konferansjē, atgādināja par traģisko notikumu, ko Brike pirms pāris mēnešiem bija tepat piedzīvojusi, bet tad paziņoja, ka Brikes jaunkundze uz klausītāju vēlēšanos augšāmcēlusies, jo viņš — Zans — pacienājis Briki ar glāzīti konjaka «Bezdelīga».

—   Bezdelīga! Bezdelīga! — ieaurojās pub­lika.

Žans pamāja ar roku un, kad saucieni bija aprimuši, turpināja:

—   Bezdelīga atsāks dziesmiņu no tās pa­šas vietas, kurā viņu tik negaidīti pārtrauca. Orķestri, lūdzu, «Kaķēnu»!

Orķestris sāka spēlēt, un no panta vidus, vētrainu aplausu pavadīta, Brike savu dzies­miņu nodziedāja līdz galam. Tiesa gan, ap­kārt valdīja tāds troksnis, ka viņa pati savu balsi nedzirdēja, bet tas arī nebija nepiecie­šams. Brike jutās tik laimīga kā vēl nekad, reibināja apziņa, ka viņu nebija aizmirsuši un tik silti uzņēma. Tas, ka siltumu daudzē­jādā ziņā bija radījuši vīna tvaiki, Briki ne­mulsināja.

Pabeigusi dziesmu, viņa ar labās rokas delnu iztaisīja neparasti elegantu žestu. Tas bija kas jauns. Publika aplaudēja vēl skaļāk.

«Kur viņa tādu ņēmusi? Kādas brīnišķas manieres. Šis žests būs no viņas jāpār­ņem…» Rudā Marta iedomājās.