Profesora Dovela galva

—   Es nezinu… te patiešām var prātu zaudēt… Bet klausieties tālāk. Dziedātājai ap kaklu bija dīvaina kaklarota, pareizāk sakot, pat ne kaklarota, bet ar sīkām pērlī­tēm izšūta vismaz četrus centimetrus plata apkaklīte. Viņas tērpam ir diezgan plats dekoltē, kas atsedz dzimumzīmi uz viņas pleca — Anželikas Gajas dzimumzīmi. Kak­larota atgādina pārsēju. Virspus tā — man nepazīstamas sievietes galva, lejpus — līdz sīkākām līniju un formas detaļām iepazītais Anželikas Gajas augums. Neaizmirstiet, Do­vel, ka es esmu gleznotājs. Es protu iegau­mēt cilvēka auguma vienreizīgās līnijas un individuālās īpatnības… Es esmu tik daudz reižu Anželiku skicējis un uzgleznojis tik dau­dzus viņas portretus, ka es nevaru kļūdīties.

—   Nē, tas nav iespējams! — iesaucās Do­vels. — Anželika taču ir gājusi bo …

—   Gājusi bojā? Tur jau ir tā lieta, ka ne­vienam tas nav zināms. Viņa pati vai viņas līķis ir pazudis bez vēsts. Bet tagad …

—  Jūs satiekat atdzīvojušos Anželikas līķi?

—   O-o! … — Larē novaidējās. — Es do­māju tieši par to.

Dovels piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Kā liekas, šonakt vairs neizdosies aizmigt.

—   Spriedīsim vēsu prātu, — viņš teica. — Jūs sakāt, ka nepazīstamajai dziedātājai esot it kā divas balsis: savējā — sliktāka par viduvēju un otra — Anželikas Gajas?

—       Zemais reģistrs — viņas vienreizīgais

kontralts, — apstiprinoši pamājis ar galvu, atbildēja Larē.,

— Bet fizioloģiski tas nav iespējams. Jūs taču nedomājat, ka augstos toņus veido cil­vēka balss saišu augšdaļa, bet zemos — apakšdaļa? Skaņas augstums ir atkarīgs no visas balss saites lielākas vai mazākas saspriegtības. Tas ir tāpat kā ar stīgu: jo tā stingrāk novilkta, jo lielāks ir svārstību skaits, tai vibrējot, "un jo augstāka skaņa, un otrādi. Ja arī iztaisītu tādu operāciju, tad balss saites tiktu saīsinātas un balss būtu ļoti augsta. Turklāt diez vai pēc tādas operā­cijas cilvēks spētu dziedāt: šuves traucētu balss saišu normālu vibrāciju, un labākajā gadījumā balss būtu pavisam neskanīga … Nē, tas nekādā ziņā nav iespējams. Un, vis­pēdīgi, lai «atdzīvinātu» Anželikas ķermeni, būtu vajadzīga kāda galva bez ķermeņa.

Dovels pēkšņi apklusa, jo atcerējās gadī­jumus, kas savā ziņā apstiprināja Larē ver­siju.

Artūrs pats bija piedalījies dažos teva ek­sperimentos. Profesors Dovels beigta suņa asinsvados bija ievadījis līdz + 37°C sasildītu barojošu šķīdumu kopā ar adrenalīnu — uzbu­dinošu vielu, kas liek asinsvadiem sarauties. Kad šis šķidrums zināma spiediena rezul­tātā nonāca sirdī, tas atjaunoja sirdsdarbību, un pa asinsvadiem sāka plūst asinis. Maz pamazām asinsriņķošana pilnīgi normalizē­jās un dzīvnieks atdzīvojās. «Pats galvenais organisma nāves cēlonis,» toreiz bija teicis

Artūra tēvs, «ir tas, ka orgāni vairs nesaņem asinis un skābekli.» — «Tas nozīmē, ka var atdzīvināt arī cilvēku?» — «Jā,» līksmi atbil­dēja tēvs, «es apņemos izdarīt atdzīvināšanu un kādreiz šo «brīnumu» realizēšu. Mani eksperimenti tam arī tiek veltīti.»

Tātad mirušu cilvēku ir iespējams atdzī­vināt. Bet vai var atdzīvināt līķi, ja ķerme­nis ņemts no viena cilvēka, bet galva no cita? Vai tāda operācija ir iespējama? Par to Artūrs šaubījās. Tiesa, viņš bija vērojis, cik prasmīgi tēvs veica neparasti drosmīgas operācijas, pārstādot audus un kaulus. Taču tas nebija tik sarežģīti, un tādas operācijas izdarīja tikai viņa tēvs.

«Ja mans tēvs būtu dzīvs, es droši vien ticētu, ka Larē versijai par svešu galvu uz Anželikas Gajas ķermeņa ir zināms pamats. Tikai tēvs iedrošinātos veikt tik sarežģītu un neparastu operāciju. Varbūt asistenti turpi­nājuši viņa eksperimentus?» iedomājās Do­vels. «Taču viena lieta bija atdzīvināt galvu vai pat visu līķi, bet cilvēka galvu piešūt otra cilvēka ķermenim — tas ir pavisam kas cits.»

—   Ko jūs domājat tagad darīt? — Dovels jautāja.

—   Es gribu sameklēt šo sievieti pelēkajā tērpā, iepazīties ar viņu un noslēpumu atklāt. Vai jūs man palīdzēsit?

—   Nu protams, — atbildēja Dovels.

Larē cieši paspieda viņam roku, un abi sāka apspriest rīcības plānu.

JAUTRAIS IZBRAUKUMS

,

Pēc pāris dienām Larē jau bija iepazinies ar Briki, tās draudzeni un 2anu. Viņš iero­sināja izbraukumu ar jahtu, un šis priekšli­kums tika pieņemts.

Kamēr Zans un Rudā Marta uz klāja tēr­zēja ar Dovelu, Larē uzaicināja Briki nokāpt lejā un apskatīt kajītes. To bija divas, pavi­sam mazas, un vienā no tām atradās kla­vieres.

—   O, te ir pat pianīno! — iesaucās Brike.

Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spē­lēt fokstrotu. Jahta vienmērīgi šūpojās jūras viļņos. Larē stāvēja pie klavierēm, raudzījās Brikē un apsvēra, kā iesākt patiesības izzi­nāšanu.

—   Nodziediet kaut ko, — viņš sacīja.

Brike nebija lūdzama. Viņa sāka dziedāt,

reizi pa reizei koķeti uzlūkodama Larē. Viņš tai patika.

—   Kāda jums… dīvaina balss, — teica Larē un cieši raudzījās viņai sejā. —= Tā it kā apvieno divas balsis, divu sieviešu bal­sis…

Brike apmulsa, taču, ātri saņēmusi sevi rokās, māksloti iesmējās.