Profesora Dovela galva

—  Skaļāk, jautrāk, — komandēja Larē un atvēra iluminatoru un durvis.

Tā bija ļoti dīvaina dziesma — izmisuma un šausmu kliedzieni mažora toņkārtā.

—  Spēcīgāk sitiet pa taustiņiem! Tā! Spē­lējiet un gaidiet. Jūs brauksit mums līdzi uz Parīzi. Neiedomājieties bēgt. Parīzē jūs būsit drošībā, gan mēs pratīsim jūs paslēpt.

Ar jautru sejas izteiksmi Larē uzkāpa uz klāja. Nosvērusies uz labajiem sāniem, jahta ātri slīdēja pa vieglajiem viļņiem. Valganais jūras vējš atspirdzināja Larē. Viņš piegāja pie Artūra Dovela un, neuzkrītoši pavedis draugu sānis, teica:

—   Nokāpiet kajītē un lieciet, lai Brikes jaunkundze atkārto visu to pašu, ko viņa sa­cīja man. Bet es pakavēšu viesiem laiku.

—   Kā jums patīk jahta, madam? — viņš jautāja Rudajai Martai un uzsāka ar viņu raitu sarunu.

2ans, atlaidies pītā krēslā, būdams tālu prom no policijas un detektīviem, vai kusa svētlaimē. Viņš negribēja vairs ne domāt, ne uzmanīties, viņš gribēja aizmirst mūžīgo pie­sardzību. Lēni sūkdams brīnišķu konjaku no mazas glāzītes, viņš aizvien vairāk slīga pus­snaudā. Neko izdevīgāku Larē nevarēja vēlē­ties.

Arī Rudā Marta jutās lieliski. Izdzirdusi no kajītes plūstam draudzenes dziesmu, viņa sarunas starplaikos piebalsoja rotaļīgajai me­lodijai.

Vai nu spēlēšana bija Briki nomierinājusi, vai arī Artūrs viņai likās mazāk bīstams sa­runu biedrs, bet šajā reizē savu nāves un augšāmcelšanās stāstu viņa izstāstīja sakarīgāk un jēdzīgāk.

—   Tas ir viss. Vai tad es esmu vainīga? — jau smaidīdama viņa vaicāja un nodziedāja īsu šansoneti «Vai es gan vainīga esmu?», un Marta uz klāja viņai piebalsoja.

—       Aprakstiet man, kāda izskatījās trešā galva, kas dzīvoja pie profesora Kerna, — sacīja Dovels.

—   Tomā?

—   Nē, tā, kurai profesors Kerns jūs parā­dīja! Lai gan …

Artūrs Dovels steidzīgi izvilka kabatas portfeli, parakājās tajā, izņēma fotogrāfiju un parādīja to Brikei.

—   Sakiet., vai te attēlotais vīrietis ir lī­dzīgs mana … mana paziņas galvai, ko jūs redzējāt pie Kerna?

—   Tas taču ir viņš! — Brike iesaucās. Viņa pat pārstāja spēlēt. — Dīvaini! Ar pleciem. Galva ar ķermeni. Vai tad tiešām arī viņam jau paguvuši piešūt ķermeni? Mans dārgais, kas jums kaiš? — līdzjūtīgi un izbiedēti viņa jautāja.

Dovels sagrīļojās. Viņa seja nobālēja. Ar pūlēm savaldīdamies, viņš paspēra dažus so­ļus, smagi noslīga krēslā un aizsedza ar ro­kām seju.

—   Kas jums kaiš? — Brike viņam jautāja vēlreiz. Taču Dovels nekā neatbildēja. Pēc tam viņa lūpas nočukstēja: «Nabaga tēvs», bet Brike šos vārdus nesadzirdēja.

Artūrs Dovels ļoti ātri saņēma sevi rokās. Kad viņš pacēla galvu, seja bija gandrīz pa­visam mierīga.

—   Piedodiet, es jūs laikam izbiedēju, — viņš teica. — Man dažreiz uznāk nelielas sirdslēkmes. Nu jau viss ir pāri.

—       Bet kas ir tas cilvēks? Viņš ir tik lī­dzīgs… Vai tas ir jūsu brālis? — Brike sāka interesēties.

—   Lai arī kas viņš būtu, jums jāpalīdz mums šo galvu atrast. Jūs brauksit mums līdzi. Mēs jūs iekārtosim tik nomaļā vietā, ka neviens neatradīs. Kad jūs varat braukt?

—    Kaut vai šodien, — Brike atbildēja. "— Bet vai jūs … neatņemsit manu augumu?

Dovels uzreiz nesaprata, pēc tam pasmai­dīja un teica:

—   Protams, ka ne… ja tikai jūs mums paklausīsit un palīdzēsit. Ejam uz klāju.

—   Nu, kā jums patīk brauciens? — at­griezies uz klāja, viņš jautri vaicāja. Tad ar pieredzējuša jūrnieka skatienu palūkojās uz horizontu, bažīgi pašūpoja galvu un teica:

—   Jūra man nepatīk. Vai jūs redzat pie horizonta to tumšo svītru? Ja mēs laikā neatgriezīsimies …

—   Ai, mudīgāk braucam atpakaļ! Es ne­gribu noslīkt! — pusnopietni, puspajokam iesaucās Brike.

Nekādu vētras priekšpazīmju nebija. Do­vels vienkārši nolēma savus viesus iebiedēt, lai ātrāk varētu atgriezties krastā.

Larē norunāja ar Briki pēcpusdienā tikties tenisa laukumā, «ja vien nebūs vētras». Viņi šķīrās tikai uz dažām stundām.

—   Paklausieties, Larē, mēs nejauši esam nokļuvuši uz pēdām lieliem noslēpumiem, — sacīja Dovels, kad viņi bija atgriezušies vies­nīcā. — Vai jūs zināt, kura cilvēka galva vēl

atrodas pie Kerna? Mana tēva, profesera Dovela galva!

Larē; kas bija jau apsēdies krēslā, uzsprāga stāvus augšā kā bumba.

—   Galva? Dzīva jūsu tēva galva! Vai tad tas ir iespējams? Un to visu Kerns? Viņš … es viņu saplosīšu gabalos! Mēs atradīsim jūsu tēva galvu.

—   Es baidos, ka dzīvu mēs to vairs neat­radīsim, — skumji atteica Artūrs. — Tēvs pats pierādīja, ka iespējams atdzīvināt no ķermeņa atdalītu galvu, taču šīs galvas dzīv voja ne ilgāk kā pusotras stundas, tad tās aizgāja bojā, tāpēc ka asinis sarecēja, bet mākslīgi barojošie šķīdumi dzīvības funkcijas spēja nodrošināt uz vēl īsāku laika sprīdi.

Artūrs Dovels nezināja, ka viņa tēvs īsi pirms nāves bija izgudrojis preparātu, ko viņš nosauca «Dovels 217» un ko Kerns bija pār­dēvējis par «Kerns 217». Ievadīts organismā, šis preparāts pilnīgi novērš asins sarecēšanu, un tāpēe galva spēj eksistēt ilgāk.

—   Dzīva vai mirusi, bet tēva galva mums jāatrod. Drīzāk uz Parīzi!

Larē aizsteidzās uz savu numuru sakravāt mantas.

UZ PARĪZI!